“Servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu. Servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai, ir personālservitūts. Servitūts, kas nodibināts par labu noteiktam nekustamam īpašumam, tā ka to izlieto katrreizējais tā īpašnieks, ir reālservitūts. Servitūtu regulē lietu tiesības.”1
Kā redzams no definīcijas Latvijas Republikas Civillikums (turpmāk Civillikums vai CL) izdala divu veidu servitūtus: personālservitūtus un reālservitūts, bet šos divus veidus savukārt iedala vēl sīkāk.
Reālservitūti:
Lauku servitūti:
Ceļa servitūts;
Ūdens lietošanas servitūts.
Ēku servitūti:
Atbalsta tiesības;
Iebūves tiesības;
Pārkaru būves tiesības;
Notekas tiesības;
Izlejas tiesības;
Augstākas būves tiesības;
Gaismas tiesības;
Skata tiesības.
Personālservitūti:
Lietojuma tiesība:
Parastās lietojuma tiesības;
Ārkārtējās lietojuma tiesības.
Dzīvokļa tiesība.
Servitūts kā tiesība uz svešu lietu radies jau romiešu tiesībās. Tajā laikā pastāvēja arī citu veidu tiesības uz svešu lietu, piemērām, tiesības būvēt uz svešas zemes, bet servitūta tiesība bija svarīgākās no tām.
Romā izplatīti bija ceļu servitūti, kurus var atzīt par reālservitūtiem. Ceļu servitūtu dibināja gadījumos, kad kaimiņam bija nepieciešams celiņš, lai nokļūtu uz savu tīrumu vai dārzu, vai dzīt lopus
___________________________________________________________
1 Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīca. Rīga, Nordik, 1998., 236.p.
uz tuvējo aku vai upi. Arī pilsētās izveidojās reālservitūti. Tāds, piemēram, bija iebūves servitūts- tiesības iestiprināt kaimiņa sienā vai mūrī atsevišķas sijas vai baļķus. Pazina arī notekas un citus servitūtus. Vēl bija personālservitūti, ko īpašnieks piešķīra par labu kādai noteiktai personai. Personālservitūtus dibināja uz labuma saņēmēja dzīves laiku.
Servitūtus pazīst jau XII tabulu likumi.2
Vārds “servitūts” cēlies no latīņu vārda “servire” – kalpot: viens zemes gabals kalpo otra zemes gabala vajadzībām. Servitūta tiesības priekšmets bija nevis tās personas, kurai jāatļauj rīkoties ar savu zemi, rīcība, bet gan pats zemes gabals, kurš tika apgrūtināts ar servitūtu. Tādēļ servitūta tiesības subjekts saglabāja tiesības rīkoties ar svešo zemi arī tad, kad tai bija mainījies īpašnieks.3
Servitūtiem ir zināma līdzība ar Civillikuma 1082. – 1129. pantos noteiktajiem īpašuma lietošanas tiesības aprobežojumiem. Tomēr atšķirībā no šiem aprobežojumiem, kas pastāv visas sabiedrības interesēs, servitūtu uzdevums ir dot labumu noteiktam nekustamajam īpašumam vai konkrētai personai.
Servitūti ir nozīmīgi infrastruktūras objektu piemēram, satiksmes ceļu, cauruļvadu, elektropārvades un telefona līniju ierīkošanā un izmantošanā uz svešas zemes. Pēc Civillikuma atjaunošanas praktisku nozīmi nav ieguvusi lietojuma tiesība un dzīvokļa tiesība. Ja lieta ir jānodod lietošanā citai personai, tad piemērotāka ir nevis personālservitūtu nodibināšana, bet gan saistību līgumu (īres, nomas, patapinājuma) noslēgšana.4
Servitūts ir lietu tiesība. Atšķirībā no tādām lietojuma tiesībām, kuras izriet no līgumiem (nomas, patapinājuma u.tml.), servitūts arvien apgrūtina tikai pašu lietu, bet ne tās īpašnieku, kādēļ arī par servitūta priekšmetu nevar būt kalpojošās lietas īpašnieka personisks pienākums (CL 1134.p). Civillikuma 1134. pants aizliedz nodibināt servitūtus, kuru izlietošanai ir nepieciešama kalpojošās lietas īpašnieka pastāvīga aktīva darbība. Kalpojošās lietas īpašniekam ir tikai pienākums paciest ar servitūtu piešķirto tiesību izlietošanu vai arī neizdarīt noteiktas darbības, uz kurām viņam kā īpašniekam ir tiesības.5 Ja servitūts izpaustos kā iespēja pieprasīt noteiktas darbības, tad tas nebūtu uzskatāms lietu tiesību, bet gan par personisku tiesību. No romiešu tiesību principa par to, ka servitūtam ir pasīvs raksturs, neizriet, ka kalpojošās lietas īpašniekam.…
