Aktivizējoties zemes īpašuma tirgum, kā rezultātā iedzīvotāju vidū notiek intensīva zemes un īpašumu pārdošana, dāvināšana, arvien aktuālāks kļūst jautājums par servitūtiem. „Servitūts”, kā teikts civillikumā, ir ”tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai par labu”.
Patreiz aktuālākie un praksē visvairāk piemērojamākie ir ceļa servitūti, ar kuriem saistītas daudzas neatrisinātas problēmas. Bieži norisinās tiesu prāvas, ieilgstot vairāku gadu garumā.
Īpašniekiem jāpievērš lielāka vērība, kārtojot un nostiprinot īpašuma tiesības, lai vēlāk nerastos problēmas, kas saistītas ar aprobežojumiem uz esošo īpašumu.
Referātā apskatīta Latvijas Republikas Civillikuma trešās daļas sadaļa par servitūtiem, servitūtu rašanās vēsture, nodibināšana, servitūtu veidi, servitūtu izbeigšanās un regulējums Latvijas Republikā.
Servitūts kā tiesība uz svešu lietu radies jau senajā Romā, un tos pazīsts jau XII tabulu likumi. XII tabulu izcelšanos datē ar V gadsimta vidu1, tātad arī var uzskatīt, ka servitūtu tiesības ir radušās tajā laikā. Senie Romieši servitūtu tiesības radīja, lai labotu trūkumus, kas bija radušies sakarā ar zemes sadalīšanu. Servitūts ierobežoja tā devēja tiesības, bet neuzlika viņam pienākumus kaut ko darīt servitūta labā.
Servitūtus nodibināja ieinteresētās personas savstarpēji vienojoties ar mancipatio un in iure cessio aktiem.
Prētora tiesībās bija paredzēts, ka servitūtu var nodibināt ar neformālu līgumu – pactum, vai ar mutisku līgumu – stipulatio.
Mantojuma gadījumā servitūtu varēja nodibināt ar tiesas spriedumu. Arī mantojuma atstājējs varēja testamentā nodibināt servitūtus starp mantojuma dalībniekiem, vai noteikt personālservitūtu.
Personālservitūtus piešķīra īpašnieks uz savu lietu par labu kādai noteiktai personai. Personālservitūts darbojās līdz labuma guvēja nāvei.
Pie personālservitūtiem bija: dzīvokļa servitūts, lietošanas un augļu iegūšanas servitūts,
vergu servitūts, darba dzīvnieku servitūts.
Senajā Romā bija izplatīt šādi zemes servitūti: ceļu servitūti – dibināja, lai kaimiņš nepieciešamības gadījumā, varētu nokļūt uz savu tīrumu, dārzu vai aizdzīt lopus uz tuvējo ūdens tilpni. Tāpat izplatīts bija iebūves servitūts – dibināja, lai kaimiņa sienā vai mūrī varētu iestiprināt sijas. …
