Līdz ar zemes reformas uzsākšanu Latvijā sākās īpašuma tiesību atjaunošana to bijušajiem īpašniekiem un privatizācijas process. Plaši zemes īpašumi, kas nokļuva fizisko un juridisko personu privātīpašumā tika apbūvēti un nožogoti. Taču tā kā nekustamā īpašuma pilnīga izolēta lietošana tikpat kā nav iespējama, daļai Latvijas iedzīvotāju šis apstāklis ierobežoja pārvietošanās iespējas, liedza iespēju nokļūt pa īsāko ceļu līdz nepieciešamajam objektam, kā arī radīja grūtības, kas saistītas ar saimniecisko darbību, jo piekļūšana pie īpašuma vai komunikāciju pieslēgšana varēja būt iespējam tikai caur citu nekustamo īpašumu.
Servitūtu mērķis ir labot šos trūkumus zemes gabalu īpašnieku attiecībās sakarā ar zemes gabalu sadalīšanu un nodrošināt nekustamā īpašuma pilnvērtīgu lietošanu. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd, kad Latvijā aizvien vairāk notiek darījumi ar nekustamo īpašumu - mantošana, pirkšana, pārdošana, izīrēšana, utt., tāpēc ievērojami palielinās nepieciešamība servitūtu pielietojumam.
Šobrīd Latvijā viens no aktuālākajiem ir ceļa servitūts, ar ko ir saistītas daudzas neatrisinātas problēmas. Problēmas ir, piemēram, radušās tur, kur pagastu vai pilsētu pašvaldības, piešķirot zemi lietošanā, aizmirsušas noteikt ceļa servitūtus.
Servitūti ir nozīmīgi infrastruktūras objektu, piemēram, satiksmes ceļu, cauruļvadu, elektropārvades, sakaru līniju un gāzu vadu ierīkošanā un izmantošanā uz svešas zemes, kā arī sveša zemes gabala dzīļu izmantošanā derīgo izrakteņu ieguvei. Tāpēc pēc Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma atjaunošanas praktiskāku nozīmi ir ieguvuši reālservitūti, bet personālservitūti (lietojuma tiesība un dzīvokļa tiesība) nav ieguvuši praktisku nozīmi, jo, ja lieta jānodod lietošanā citai personai, tad piemērotāka ir nevis personālservitūtu nodibināšana, bet gan saistību līgumu -īres, nomas, patapinājuma - noslēgšana.1
Latvijas Republikas Satversmes 105. pants paredz tādu cilvēka pamattiesību, kā tiesības uz īpašumu, tas nosaka, ka Latvijas Republikā “ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.” Savukārt Civillikums nosaka, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību ( CL 927.p.).
Lai novērstu īpašnieka tādu rīcību, kas kaitētu, piemēram, blakus esošā īpašuma saimniekam, kā arī novērstu trūkumus, kas izveidojas, sadalot zemi privātīpašniekiem, ir nepieciešami īpašuma tiesību ierobežojumi un šim mērķim kalpo arī servitūti, kas ir tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu ( CL 1130.p.). Servitūts ir apgrūtinājums pašai lietai, šai gadījumā nekustamam īpašumam, bet ne pašam īpašniekam. Servitūts ierobežo tā devēja vai piešķīrēja tiesības, bet neuzliek viņam pienākumus kaut ko darīt servitūtu labā. Servitūts ierobežo īpašnieka noteiktās tiesības lietot savu lietu. Šis aprobežojums atkarībā no servitūta veida var izpausties divējādi: noteiktas ar lietas izmantošanu saistītās tiesības īpašniekam tiek atņemtas pavisam, piešķirot tās servitūta izlietotājam, vai arī īpašnieka tiesības tiek ierobežotas tā, ka noteiktas tiesības var izlietot gan īpašnieks, gan servitūta izlietotājs. Servitūta lietošana var izpausties dažādi, kā augļu ievākšana, braukšana vai iešana, būves atbalstīšana uz citai personai piederošas būves kā arī notekūdeņu novadīšana.…
