Jau senajā Romā pastāvēja servitūti, kurus var atzīt par reālservitūtiem un personālservitūtiem. Servitūtus ar aktu palīdzību nodibināja ieinteresētās personas, savstarpēji vienojoties. Prētora tiesībās bija paredzēts, ka servitūtus var nodibināt ar neformālu vai mutisku līgumu, kā arī mantojuma gadījumā to nodibināja ar tiesas spriedumu. Servitūta lietošanas tiesības aizsargāja tiesa.
Servitūts ir svešas lietas lietošanas tiesība, kas piešķirta servitūta izlietotājam. Tiesiskajā attiecībā izšķir valdošo un kalpojošo jeb apgrūtināto lietu, kas lietošanas ziņā ir aprobežota. Servitūta mērķis ir nodrošināt labumu noteiktai personai vai noteiktam zemesgabalam. Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam jāatļauj servitūta izlietotājam blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību. Īpašnieka lietošanas tiesība tiek ierobežota tik, cik nepieciešams servitūta izlietošanai.
Servitūta faktiska izlietošana var būt aprobežota laikā, vietas un veida ziņā. Visiem servitūta aprobežojumiem jābūt ierakstītiem zemesgrāmatā kopā ar servitūtiem.
Izšķir reālservitūtus, kuru izcelsme norāda uz lietu derīgo īpašību nepietiekamību un kas nodibināts par labu kādam nekustamam īpašumam, un personālservitūtus, kas nodibināti par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai.
Servitūts kā tiesība, ko var ilgstoši izlietot, ir tiesību valdījuma objekts. Servitūta valdītājam ir tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību un atņemta valdījuma atjaunošana. Servitūta izlietotājam sava tiesība jāizlieto tā, lai īpašnieks tiesības uz savu lietu, it sevišķi lietošanas tiesība, tiktu ierobežotas tik, cik šāds ierobežojums ir absolūti nepieciešams servitūta izlietošanai.
Servitūtu nodibina ar likumu, ar tiesas spriedumu, ar līgumu vai testamentu. Likumā noteikta arī servitūtu aizsardzība.
Servitūti izbeidzas ar atteikšanos no tiem; tad, ja servitūta tiesīgais iegūst īpašumā kalpojošo lietu; ar kalpojošās vai valdošās lietas bojāeju; ar atceļoša nosacījuma iestāšanos vai termiņa notecējumu; ar izpirkumu vai noilgumu. …
