Secinājumi
Autors uzskata, ka sieviešu emancipācija ir ļoti pozitīvs notikums cilvēces vēsturē, kas visai spilgti var kalpot par piemēru tam, ka cilvēce ir izgājusi no pirmatnējās sabiedrības domāšanas, kurā tieši fiziskajam spēkam ir galvenā, privileģējošā nozīme. Lai gan mūsdienu sabiedrība, autora skatījumā, joprojām nav sasniegusi savu pilnību kur abiem dzimumiem būtu pilnīgi vienādas tiesības un vienādas iespējas realizēt sevi. Tomēr liels ceļš ir noiets un tieši tagad ir tas laiks, kad abiem dzimumiem ir vislabākās iespējas celt kopīgu sabiedrību, kurā dzimumam nebūtu nozīmes un tieši personība un cilvēka individuālās īpašības, un kvalitāte būtu galvenais vadmotīvs, pēc kura vadītos cilvēce pieņemot kopīgus lēmumus.
Jebkurai sievietei vajadzētu saprast, ka nav tas vīrieša dabā visādos veidos apspiest sievieti un traucēt tai pilnveidoties. Lukrēcijai Mottai bija uzticīgs vīrs, kas neapšaubāmi mīlēja savu sievu un visādos veidos tai palīdzēja darīt visu, lai panāktu vienlīdzību starp abiem dzimumiem. Konferencē Londonā arī bija vīrieši, kas bija pret to, ka sievietēm nav jāpiedalās nozīmīgu lēmumu lemšanā. Tas tik pierāda to, ka sievietes un vīrieši nav tik ļoti diametrāli pretēji. Tomēr arī 21.gs vienmēr atrodas liecības par to, kas pierāda gluži pretējo, izrādot necienu un ne toleranci attiecībā pret sievietēm, tas autora skatījumā ir labojams, ar pareizu audzināšanu gan ģimenē, gan arī skolās var ielikt visai stingrus pamatus jaunai daudz labākai sabiedrībai. Cita lieta ir kā to lai panāk? Kā var uzbūvēt kaut ko jaunu uz vecajām sienām? Atbilde slēpjas vēsturē, kas jau vairakkārt ir pierādījusi, ka nekas nenotiek acumirklī, un pat lai tiktu pieņemtas vislabākās reformas ir vajadzīgs sagataves laiks, līdz cilvēce tam nobriedīs pa īstam un pilnīgi. Izsakoties tēlaini varam teikt, ka mīkla jau ir sajaukta un tagad tik jāpagaida, kamēr tā pierūgs pilnībā. Autors ir pārliecināts, ka tāds laiks pienāks un pietam visai drīzā nākotnē.
Darbā ir daudz tika runāts un skanēja tādi vārdi kā „līdztiesība”, „vienādas tiesības”, vienlīdzība. Gribētos uzsvērt, ka vienlīdzība nenozīmē vienādība, jo bieži vien šķiet, ka šie vārdi mūsdienās ir sajaukti un samainīti vietām. Reizēm tā vien šķiet, ka feminisma ideja visiem spēkiem mēģina panākt nevis vienlīdzību, bet gan vienādību pārejot robežu vīrišķais – sievišķais, kas, autora skatījumā, tomēr ir. Reizēm tā vien šķiet, ka sievietes visādā veidā mēģina tiešā, fiziskā veidā attaisnot to, ka tās nav „vājais dzimums”. Autors ir pilnīgi pārliecināts, ka starp vīrieti un sievieti nepastāv nedz intelektuālā potenciāla nedz arī kādu citu atšķirību, bet tas, ka sievietes un vīrieša organisms nav viens un tas pats tas nu gan ir fakts. Sports ir tā joma kur visspilgtāk parādās mēģinājumi lauzt šo tīri fizioloģiskās dabas robežas, sieviešu svarcelšana, kultūrisms, bokss ir tās jomas kur robežas ir nepieciešamas. Reizēm tā vien šķiet, ka dažas feminisma atbalstītājas ir gatavas darīt visu, lai slimīgi pierādītu to, ka abi dzimumi ir vienādi, pat ja tas var kaitēt sievietes organismam vienalga ir jāpierāda šī vienādība.
Autors tic, ka dabā ir radītas dabīgās robežas, ko nav licis nedz vīrietis, nedz arī sieviete, bet pati māte daba. Šīs dabas robežas pastāv tikai tāpēc, lai parādītu, ka fizioloģiski mēs esam dažādi, bet no tā ko zinām, par fizikas likumiem, ka divi dažādie pievelkas. Iespējams dzimumu dažādība ir tieši tāpēc, lai abi dzimumi neaizmirstu par otra esamību, un rosinātu abus dzimumus tiekties pretī viens otram un tieši ar mīlestības spēku radīt vienlīdzīgu sabiedrību, kur nebūtu apspiesto un cietēju, jo ja mīli otru, tad sāpīgi tam nekad nenodarīsi.
…
