Feminisms un literatūra
„Sievietes tiek raksturotas ar to, kas viņas atšķir no vīriešiem, bet ne otrādi; viņas ir sekundāras, viņi ir primāri. Viņš ir Subjekts, absolūts lielums, viņa – kaut kas Cits attiecībā pret vīrieti.”
S. de Bovuāra
Termins feminisms (latīņu valodā femina – sieviete) radās 19. gadsimtā kā apzīmējums sieviešu cīņai par savām tiesībām, taču feminisma filosofija uzplauka 20. gadsimta otrajā pusē. Feministiskā filosofija norāda, ka sievietes dzīvē dominējošās vērtības nebūt nav zemākas, sliktākas vai nevajadzīgākas.
Sieviešu kustības vēsture Eiropā ir pārdzīvojusi vairākus posmus. Pirmais aptver laiku apmēram no 1840. gada līdz 1880. gadam, kad sievietes, lai celtu savu lomu sabiedrībā, centās atdarināt vīriešus. Spilgts piemērs tam ir franču rakstniece Žorža Sanda, kas savus romānus publicēja ar vīrieša pseidonīmu, aulekšoja uz zirga, lamājās, tērpās bikšu kostīmā un komandēja Šopēnu, kurš kādu laiku mīlēdams Žoržu, dzīvoja viņas pilī. Centieni atdarināt vīriešus saistās ar mēģinājumu apliecināt vīriešu pasaulei piederīgās vērtības un dzīves stilu. Latvijas kultūrā 19. gadsimtā nav vērojama spēcīga feministiskā kustība, taču vīrietim atvēlēto lomu pārņēma, piemēram, Bormaņu Anna (1875. - ?), slavējot Dievu un ķeizaru savās „Kristīgās dziesmās, Vidzemes baznīcās un mājās dziedamās”.
Otrais posms varētu būt no 1880. gada līdz 1920. gadam tam raksturīga cita orientācija – nevis centieni kopēt vīriešu pasaules vērtības, bet gan paaugstināt sievietes lomu, meklējot abiem dzimumiem kopīgos pamatus. Par sieviešu sociāli politiskajām tiesībām 20. gadsimta sākumā iestājās sociāldemokrātiskā kustība. Šajā laikā rodas ideja par Starptautiskās sieviešu dienas atzīmēšanu 8. martā, uzsverot cīņu par sieviešu tiesībām visā pasaulē. Oliva Štreinere uzraksta apceri „Sieviete un darbs” (1911), kuru uzskata par vienu no pirmajiem feministiskās literatūras darbiem. Arī Latvijā sievietes tajā laikā iestājās par savām juridiskajām un politiskajām tiesībām, kā arī par tiesībām iegūt izglītību, it īpaši augstāko izglītību.
Trešais posms feminisma kustībā aptver laiku no 1920. gada līdz mūsdienām, kad tā sazarojas daudz un dažādos virzienos. Kopīgo ievirzi raksturo nevis vīriešu kopēšana un līdztiesības meklējumi, bet pirmām kārtām atšķirības apzināšanās, sievietes pašizpratne un pašpārveide. Angļu rakstniece Virdžīnija Vulfa publicē grāmatu „Sevis pašas telpa” (A Room of One’s own, 1929), kurā aplūko vajadzību pēc sievietei specifiskas literārās izteiksmes formas, sievišķo vērtību apliecinājuma. Sievieti gadsimtiem ilgi spiež dzīvot viņai nepiemērotā garīgā telpā, kur valda nocietinātas, vīrišķas teikumu konstrukcijas un pasaules izpratnes veidi, kas neatbilst sievietes skatījumam uz pasauli. Tāpēc sievietei ir jāiegūst pašai sava garīgās dzīves telpa, lai varētu izkopt savu literatūru, savus ideālus un vērtības. Par sievietes specifisko iedabu, tā izpausmēm literatūrā un sabiedriskajā dzīvē Latvijā spriež dzejniece Aspazija, esejiste Zenta Mauriņa, filosofe Milda Paļēviča u.c
…
