19. gadsimts iezīmējas kā laiks, kad sievietes sāk aktīvāk cīnīties par savām tiesībām, arvien vairāk kļūst pamanāmas kā personības. Ja līdz šim vēsturē runā par dažām sievietēm- karalienēm, māksliniecēm, rakstniecēm, cīnītājām-, tad 19. gadsimtā katra sieviete, kas ir izglītota, inteliģenta un apveltīta ar zināmu devu harizmas, sevi izceļ, veido un rāda apkārtējiem kā, ja ne augstāku, tad vismaz vīrietim līdzvērtīgu būtni.
Sievietes sāk strādāt parastu algotu darbu, sāk pieteikt savu lomu patriarhālajās ģimenēs. Sieviešu emancipācija iet savu uzvaras gājienu.
19. gadsimtā ļoti populāra kļuva tā sauktā sieviešu literatūra, dāmu romāni.
Tomēr visinteresantākais man šķiet, kā vīriešu kārtas prozaiķi un dramaturgi uztver sievieti, kā tie spēj attēlot sievietes personību.
Lasot A. Čehovu, H. Ibsenu un R. Blaumani, pārņem sajūta, ka šie autori sievieti izjūt līdz pašiem dziļākajiem būtības slāņiem, jo viņu darbos nereti ir jūtams, kā tiek atklāta rīcība, ko ietekmējusi sievietes zemapziņa. Autori absolūti bez stereotipiem atklāj sievietes jūtu, domu un sapņu pasauli.
Sievietes portretējums Antona Čehova skatījumā.
A. Čehovs ir autors, kurš, manuprāt, savos darbos sievieti atklāj tik dziļi un pamatīgi, ka viņa radītie tēli kļūst par līdz aizkustinājumam reālām būtnēm, ko lasītājs gribot negribot identificē ar sevi.
Rodas jautājums- kā vīrietis, „ar jau pašos pamatos ieprogrammētu pilnīgi savādāku skatījumu uz lietām un pasauli”, spēj atklāt tik daudzveidīgus, kontrastējošus, dziļus sieviešu tēlus. Tas pat nav skatījums „sievietes acīm”. Tas ir it kā redzējums no pilnīgi citas dimensijas, kur nenotiek sabiedrības dalīšana dzimumos, skatījums ir, no vienas puses tik neitrāls, cik vien var būt, bet tomēr tik dziļi personisks, ka lasītājs iejūtas A. Čehova radītajos tēlos, izdzīvo viņu sāpes, ilgas, sapņus un, pēc darba izlasīšanas, it kā ar milzu spēku tiek izmests no kādām slūžām atpakaļ mūsdienu realitātē, taču ar neatņemamu spēku, vēlmi dzīvot, mīlēt, sapņot un cīnīties.…