1922. gadā Aleksandrs Čaks izjūt skaidru vēlēšanos kļūt par dzejnieku. Viņš pievēršas nopietnām latviešu un pasaules literatūras, arī literatūras teorijas studijām. Gūtās teorētiskās atziņas Aleksandrs Čaks pārbauda praksē, piezīmju kladēs eksperimentēdams ar dažādiem izteiksmes paņēmieniem. 20. gadu otrajā pusē sevi piesaka dzejnieks, kurš publicē skandalozus dzejoļus un iesaistās polemikā par literatūras jautājumiem. Savu izteikto dzejas reformu viņš realizē arī savā daiļradē – neaprobēta tematika (svarīgi ir, ar kādu iejūsmas spēku objekts apdziedāts, kaut tā būtu skārda bundža), eksperimenti ar formu (klasisko formu reforma), tēlainības principu pārveide (prasības pēc asociatīvi ietilpīga, daudzslāņaina, spilgta, bet konkrēta un skaidra dzejas tēla), tagadnes dzīves iecelšana par dzejas objektu.
Ar A. Čaku latviešu dzejā ienāk arī novatoriskais tam laikam – pilsēta kā suverēns mākslas objekts (viņš meklē jaunus izteiksmes līdzekļus un neturpina Arveda Švābes iezīmēto taku). Čaka daiļrades centrālā tēma ir personība un laikmets.
Es aplūkošu A. Čaka dzejoļu krājumus Sirds uz trotuāra (1928), Es un šis laiks (1928), Pasaules krogs (1929) un Apašs frakā (1929).…