Latvijā viena no visstraujāk augošākajām tautsaimniecības nozarēm ir būvniecība. Ēkas tiek celtas no jauna, kā arī rekonstruētas. Latvijā atbilstoši ES direktīvai 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti; kuras ieviešana Latvijā obligāta, un atbilstoši būvnormatīvam LBN 002 – 01 „Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika” ir izvirzītas sekojošas prasības:
būtiski samazināt siltuma enerģijas zudumus;
paaugstināt siltuma izolācijas efektivitāti, projektējot un būvējot ēkas ar enerģētiski efektīviem ārējiem būvelementiem;
saskaņot prasības norobežojošo konstrukciju siltumtehniskas jomā Latvijā ar ES normatīviem.
Tāpēc īpaši svarīgas mērījumu un aprēķinu metodikas, kas ļauj kvantitatīvi noteikt siltuma zudumus raksturojošos lielumus. Būvelemenu siltumizolējošo īpašību raksturošanai visbiežāk tiek pielietots siltuma caurlaidības koeficients U (W/m2K).
Darbs izstrādāts Latvijas Universitātes Vides un tehnoloģisko procesu matemātiskās modelēšanas laboratorijā (VTPMML), izmantojot gatavas mēriekārtas ar programmatūru, kas izstrādātas VTPMML un SIA „Procesu analīzes un izpētes centrs”.
Darba mērķis ir siltuma caurlaidības koeficienta noteikšanas metožu izpēte, to salīdzināšana un praktisko pielietojumu izpēte.. Lai to izdarītu nepieciešams veikt uzdevumus:
1.Siltuma caurlaidības koeficienta diferenciālās, integrālās, teorētiskās noteikšanas metožu un attiecīgas programmatūras apgūšana, un novērtēšana;
2.Saliktas būvkonstrukcijas siltuma caurlaidības koeficienta noteikšana izmantojot diferenciālo, integrālo un teorētisko metodi;
3.Rezultātu analīze.
Darba gaitā izvirzīju hipotēzi, ka : efektīvākās un kvalitatīvākās metodes siltuma caurlaidības koeficienta noteikšanai ir diferenciālā un integrālā metode. …
