Siltuma mašīnas ir edomāta vai reāla mehānismu sistēma, kura patērējot siltuma daudzumu, periodiskā cikliskā procesā pastrādā mehānisku darbu vai arī realizē siltumpārnesi, darbu pastrādājot ārējiem spēkiem. Mūsdienās siltuma mašīnas izmanto gan visos lieljos elektroenerģiju ražojošajos kompleksos, gan arī transportlīdzekļos, kas pārvietojas uz zemes, gaisā un ūdenī. Siltuma māšīnas iedala gan pēc uzbūves veida, gan pēc tā, kā tām tiek pievadīts siltuma daudzums.
Tvaika mašīna ir siltumdzinējs, kas ūdens tvaika potenciālo enerģiju pārvērš mehāniskajā darbā. Tvaiks izplešoties pārvieto virzuli, kloķa-klaņa mehānisms virzuļa turpatpakaļkustību pārvērš vārpstas rotācijas kustībā. Tvaika ieplūdi un izplūdi regulē tvaikdalis, ko parasti darbina uz vārpstas nostiprināts ekscentrs.
Pirmo vienkāršo tvaika mašīnu izgudroja grieķu zinātnieks Hērons mūsu ēras 1. gs., taču tā pēc būtības bija tikai rotaļlieta. 1712. gadā angļu inženieris tomass uzbūvēja pirmo īsto dzinēju. Tā bija liela tvaika mašīna, ko izmantoja ūdens izsūknēšanai no šahtām. 1769. gadā cits angļu inženieris Džeimss Vats (1736 - 1819) būtiski uzlaboja tvaika mašīnu. (Viņa vārdā nosaukta jaudas vienība – vats.) Līdz 19. gs. beigām tvaika mašīna bija galvenais rūpniecībā un transportā izmantojamais dzinējs. Cilvēki pārcēlās no laukiem uz pilsētām, lai strādātu fabrikās, ko darbināja tvaika mašīnas. Tvaika lokomotīvju vilkti vilcieni deva iespēju cilvēkiem ceļot tālāk un ātrāk nekā iepriekš. 20. gs. sākumā tvaika mašīnu nomainīja tvaika turbīnas un iekšdedzes dzinēji. Mūsdienās tvaika mašīnai ir tikai vēsturiska nozīme.…
