Skaņizolācijas materiāla veida izvēle ļoti lielā mērā ir atkarīga no trokšņa veida, tā līmeņa un frekvenču spektra. Ar nebojātu dzirdi var uztvert skaņu, kas atrodas frekvenču diapazonā no 20 Hz līdz 20 kHz. Bet uz mūsu ķermeni iedarbojas arī tās skaņas, kas atrodas ārpus dzirdamās skaņas diapazona: infraskaņa, kuras frekvence ir mazāka par 20 Hz, un ultraskaņa, kuras frekvence ir lielāka par 20 kHz. Minimālās skaņas līmeņa izmaiņas, kādas dzirde var atšķirt, ir apmēram 1 dB. Līmeņa izmaiņa par 10 dB tiek uztverta kā skaņas stipruma palielināšanās vai samazināšanās divas reizes.
Kad skaņas ceļā atrodas kāda norobežojoša konstrukcija (griesti, siena, jumts u. c), tad daļa skaņas enerģijas iziet cauri konstrukcijai, daļa enerģijas tiek absorbēta konstrukcijā, bet atlikusī daļa tiek atstarota (1. att.). To, cik liela enerģijas daļa tiks atstarota, cik tiks absorbēta un cik izies cauri konstrukcijai, nosaka šās konstrukcijas materiāla īpašības.
Jo materiāls ir poraināks, ar vaļējām, sazarotām un savā starpā savienotām porām, ar mīkstu, elastīgu skeletu, jo labāk tas absorbē skaņu. Materiāla spēju absorbēt skaņu var palielināt ar papildu perforāciju. Sevišķi svarīgi to izveidot blīviem materiāliem. Tādā pašā nolūkā plātnēm veido raupju, grubuļainu faktūru ar spraugām un plaisām, bet tās savukārt pārklāj ar krāsām, kas veido porainu segumu.
Tradicionālie būvmateriāli - betons, tērauds, būvkeramika, stikls un pat koks ir masīvi, vairāk vai mazāk labi skaņas vadītāji, tāpēc, lai no tiem varētu izveidot skaņizolējosas sienu un pārsegumu konstrukcijas,to biezumam būtu jābūt iespaidīgam un tas kļūtu ekonomiski nepamatots. Tāpēc tiek ražoti speciāli materiāli ar kompozītveida, porainu, šķiedrainu, bet vienlaikus arī pietiekami blīvu makrostruktūru, kuriem ir īpaši izteiktas skaņu un vibrācijas slāpējošas, absorbējošas un izolējošas spējas. Šādus materiālus sauc par skaņizolācijas jeb trokšņus slāpējošiem materiāliem.
…
