Simbolisma izpausmju veidi Rietumeiropā un Latvijā

Simbolisms (grieķu val. simbolon- atšķiršanas zīme, tēls), kā virziens literatūrā radās franču dzejā 19.gs. 70.-80. gados, bet vēlāk kļuva arī pieprasīts citviet un pastāvēja pat 20.gs pirmajos desmit gados(1) .
Simbolam kā zīmei literatūrā nav tieša sakara ar priekšmetu. Simbolu nevar atšifrēt jēdzieniski, ar vienkāršu prāta piepūli, bet simbolā vajag „iedzīvoties „, šeit arī slēpjas simbola principiālā atšķirība un alegorijas(2) . Simbols tiek definēts kā lielums, kas pārstāv ko citu (3) , kā signāls kam citam. Simbols atšķiras no metaforas ar to, ka metafora ne uz ko citu nenorāda un neko citu nepārstāv. Simbolu var uzskatīt par dabas spēku(4) , to mēs redzam Š. Bodlēra dzejolī „Sakarības”:
„Ir daba templis, kur no dzīviem pīlāriem
Redz dažreiz neizprastus vārdus kupli zeļam.
Starp simboliem tur cilvēks mūžam ceļo,
Un maigām acīm ilgi viņā raugās tie..”
Šīs rindas vēlāk simbolisti dēvēja par savu poētisko manifestu.
Tas, ka simbolus lieto teksta tēlainajās struktūrās vēl nenorāda, ka rakstnieks ir simbolists( pieder pie simbolisma kā literatūras virziena) . Tas tāpēc, ka simboli tika lietoti romantisma un reālisma literatūrā un antīkajā mākslā. Simbols kā tēls simbolismā kļuva par zīmi, kas norāda, ka rakstniekam piemīt īpaša, arhetipiski padziļināta pasaules izjūta, viņš uz visu raugās plašāk un atvērtāk.
Vārds „simbolisms” pirmo reizi tika pielietots grieķu izcelsmes franču dzejnieka Žana Moreasa izpildījumā 1885.g., viņš arī publicēja „Simbolisma manifestu” 1886.g. laikrakstā „Figaro” Šajā manifestā Moreass ir teicis: „ Simboliskā dzeja tiecas ietērpt Ideju uztveramā formā, kas tomēr nav tās pašmērķis, bet gan tikai kalpo Idejas izteikšanai, paliekot pakļauts lielums. Un Idejai nedrīkst liegt ietērpties ārēju analoģiju krāšņajos ģērbos, jo simboliskās mākslas būtiskais raksturs neļauj koncentrēties uz ideju pašu par sevi”(5) .
Svarīgi saprast, ka simbolismā neviens ideju neizpauž parastā, visiem vienādi tveramā un saprotamā tēlainībā.
…