Simbolisms sākotnēji radās Francijā 19. gs. 70.-80. gados kā noliedzoša reakcija uz tolaik dominējošo reālismu un naturālismu. Simbolisma pirmsākumi franču dzejā meklējami jau Šarla Bodlēra (1821-1867) daiļradē, it īpaši krājumā "Ļaunuma puķes" (1857), kur laikmetam neraksturīgi skartas seksualitātes, nāves, grēka, ļaunuma, melu un citas tēmas. Tāpat par vienu no simbolisma priekštečiem uzskata amerikāņu autoru Edgaru Alanu Po (1809-1849), no kura ietekmējies un kura darbus savā laikā tulkojis arī Bodlērs. Vēlākai simbolisma attīstībai neapšaubāmi izcili svarīga nozīme ir vācu filosofa Frīdriha Nīčes (1844-1900) darbiem un uzskatiem.
1886. gadā Parīzes laikrakstā Le Figaro dzejnieks Žans Moreass publicējis simbolisma manifestu, kur uzsvēris, ka mākslas augstākais uzdevums ir ar simbolu starpniecību atklāt ikdienišķajai pieredzei slēpto ideālo pasauli.
Spilgti un mākslinieciski ļoti augstvērtīgi simbolisms izveidojās un attīstījās 19. gs. beigās Krievijā, galvenokārt lielā franču simbolisma ietekmē. Krievu simbolisma izveidē liela loma bija dzejniekam Valērijam Brjusovam, kurš 1894.-95. gadā izdeva antoloģiju "Krievu simbolisti", kurā, maskējoties zem dažādiem pseidonīmiem, publicēja it kā daudzu jaunu dzejnieku - simbolistu darbus.…