Latviešu literatūrā simbolisms grūti nošķirams no neoromantisma un citiem 20. gs. sākuma latviešu modernisma novirzieniem un strāvojumiem. Latviešu simbolisms saukts par dekadences kustību un par tās vadoni min Viktoru Eglīti (1907. gada dzejas krājums „Elēģijas”). Par mākslinieciski ļoti augstvērtīgu simbolisma dzejas paraugu uzskatāms Edvarta Virzas krājums „Biķeris” (1907). Simbolisma ietekme atrodama arī Jāņa Akuratera, Viļa Plūdoņa, Kārļa Štrāla, Haralda Eldgasta un citu autoru darbos.
Latviešu simbolisms veidojas spēcīgā krievu literatūras ietekmē (Brjusovs, Baļmonts u.c.), taču neapšaubāmi liela nozīme ir arī tulkojumiem no franču un vācu valodām. Liela ietekme bija arī Frīdriha Nīčes filosofijai, it īpaši Viļa Plūdoņa meistarīgi tulkotajam un jau 1908. gadā izdotajam darbam „Tā runāja Zaratustra”. Lielu ietekmi atstāja arī norvēģu Henriha Ibsena un Knuta Hamsuna daiļrade.
Latvijā simbolisms neveidoājs kā viengabalains virziens. Daudz simboliskas kompozīcijas ir darinājis Janis Rozentāls, Rūdolfs Pērle, dažkārt tā gleznoja arī Voldemārs Matvejevs un Pēteris Krastiņš, tēlnieks Gustavs Šķilters.
…