Simbolisms

Runājot par mākslu, jānorāda, ka viduslaiku apziņai jebkura lieta zaudētu savu jēgu, ja tās nozīmi izsmeltu tiešā funkcija ārējā forma. Šī izjūta bija fons, kas izraisīja simbolisko domāsanu, kura dominēja teoloģijā un makslā. To pauž jau vārda “simbols” etimolģija, proti, tā ir līguma zīme, norādījums uz zaudēto vienību, augstāko un apslēpto realitāti. Dievam nekas nav tukšs, tāds, kam nebūtu jēgas.
Simboliskā domāšana izstrādāja pasaules tēlu, kas bija vienots, stingrs un iekšēji nosacīts, turklāt daudz lielākā merā, nekā to spēja panākt dabas zinātniskā domašāna. Tā ietvēra sevī gan dabu, gan vēsturi, ieviešot tajās nemainīgu kārtību, arhitektonisku kompozīciju un hierarhisku subordināciju. Simbolu saistība paredz augstākā un zemākā klātbūtni: vienādas nozīmes lietas nevar būt simboli viena otrai; tās norāda uz trešo, kas atrodas augstākā pakāpē. Simboliskajā domāšanā lietas izveido bezgalīgi daudzveidigas attiecības. Nekas nevar atrasties tik zemu, lai tas nerunātu par augstākām lietām un neslavinātu tās. Piemēram, valrieksts apzimē Kristu: saldā vidusdaļa- dievišķo dabu, ārējā stingrā miza- cilvēcisko, cietā čaumala- krustu.…