Simbolu nozīme Ilonas Leimanes romānos "Vilkaču mantiniece" un "Kailā dzīvība"

Pirmo reizi „Vilkaču mantiniece” iznāk 1943. gadā, tad – 1947. gadā, Ilonai Leimanei jau trimdā esot,1 šis romāns tika izdots arī vēl 1990. gadā. Šis romāns atzīts par lielāku Ilonas Leimanes sasniegumu un vienu no izcilākajiem darbiem latviešu romānistikā. Ilgas pēc dzimtenes liek rakstniecei iedziļināties savas tautas tradīcijās, ticējumos, tādēļ romānā ir atspoguļota 19. gs. vide, paražas, valoda.
Romāns „Kailā dzīvība” uzrakstīts Parīzē 1953. gadā, izdots 1957. gadā Kopenhāgenā, tajā dienasgrāmatas veidā atspoguļoti 1941. un 1942. gada notikumi, proti, latviešu izsūtīšana uz Sibīriju. „Kailā dzīvība” ir pretstatā klasiskajai „Vilkaču mantinieces” valodai, kuru raksturo salikti teikumi, daudzi dialogi, metaforas, epiteti un citi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. „Kailās dzīvības” tekstā daudz vienkāršu teikumu, perifrāžu (viena teikuma dalīšana vairākos izteikumos), bieži doma tiek pārtraukta ar daudzpunkti. Retoriskie jautājumi un izsaucieni padara tekstu ļoti emocionālu un spilgtu. Šī ir Ainas Rožlapas dienasgrāmata, monologs, ko viņa uzsāk 17.6.1941. un pabeidz 9.5.1942. „Kailā dzīvība” ir cilvēku psiholoģisko pārdzīvojumu atspoguļojums, tas ir spēks, vienīgā manta, vienīgais ierocis, ar ko stāties pretī ienaidniekam tad, kad tev nekā nav, jo cilvēkam var atņemt visu, izņemot viņa garu: „tās ir mūsu miesas, kas sastingst un pamirst; gars nepamirst”2. Tekstā dominē salīdzinājumi, piemēram, balta kā līgava3, smalks kā mats4, purvs kā soda un pārmācības nams5 utt. …