Sintētisko tekstilšķiedru izejmateriāls ir minerālvielas - akmeņogles, nafta, dabiskā gāze. Šo vielu un to pārstrādes produktu molekulas ir samērā vienkāršas. Pārveidojot vienkāršās molekulas, kā arī savienojot tās, var iegūt ļoti komplicētas molekulas un garas molekulu virknes - tā sauktās makromolekulas. Vielas, ko iegūst no šādām molekulām sauc par lielmolekulārām vielām jab sintētiskajiem polimēriem un ķīmisko procesu par polimerizāciju. Atkarībā no tā, no kādām ķīmisko vielu vienkāršajām (monomēru) molekulām izveido sintētiskos polimērus, nosauc polimēru grupas, piemēram, poliamīdi, poliesteri, polivinili, polistiroli utt. No dažiem polimēriem ražo sintētiskās tekstilšķiedras.
Kā dabisko, tā ķīmisko tekstilšķiedru lielmolekurāro vielu molekulām ir liels molekulārsvars, tās ir ļoti garas, izstiepjas, ar linerāru struktūru. Šķiedru stiprība ir lielā mērā atkarīga no molekulu garuma, tātad no molekulārsvara, jo vielām ar mazāku molekulārsvaru molekulas ir īsākas. No molekulārsvara atkarīga lielmolekulāro vielu viskozitāte. Ja viela ir pārāk viskoza, no tās ir grūti izveidot pavedienus. Ražojot sintētiskos zīdus , izveido ļoti garus pavedienus.
Pēc ārējās līdzības sintētiskās tekstilšķiedras iedala sintētiskajos zīdos un sintētiskajā vilnā.
Sintētiskie zīdi ir kaprons, anīds un enants. Kapronu Vācijā sauc par perlonu, Čehoslovākijā - silonu, Itālijā - lilionu, Šveicē - grilonu. Savukārt anīdu ASV un Anglijā sauc par neilonu, Čehoslovākijā - novaduru, Japānā - amilānu. …
