Austrumu mācībās ir izteikta pārliecība, ka vārdi nespēj sniegt to dziļāko, kas ir cilvēkā, proti - sirdsapziņu. Tā atgādina visizsmalcinātāko, niansētāko instrumentu, kas ietrīcas, skan mazākajā cilvēku attiecību vēja plūsmā. Uz šī instrumenta spēlē gan draugi, gan ienaidnieki, tam pieskaras svešie, tuvie, tālie, dzīvie un mirušie, spēlē laikmeti, dažādi viedokļi, idejas. Un tu pats esi diriģents, pasaules iespaidu, savu attieksmju diriģents. Ne jau vienmēr tu labi pazīsti tos, kuri spēlē, un tos, kuri uzskaņo instrumentus. Bet labais, pienākums prasa, lai šis skanējums būtu nozīmīgs, lai tas rastu atbalsi daudzu sirdīs. 1
Manuprāt, sirdsapziņa ir kā maza, gaiša kukažiņa, kas mīt ikvienā no mums. Katram tā var būt savādāka, proti, dažāds var būt pieļaujamo rīcību slieksnis.
Savā darbā apskatīju, kas īsti ir sirdsapziņa, tās jēdziens. Ko tā mums var pastāstīt, liecināt par cilvēku. Vai iespējams no tās atbrīvoties, un cik būtisks ir sirdsapziņas miers? Īpašu uzmanību pievērsu diviem pretējiem sirdsapziņas veidiem – labajai un ļaunajai sirdsapziņai. Kā arī apskatīju tādu ētisku kategoriju kā kauns, kas, manuprāt, ir nesaraujami saistīta ar sirdsapziņu.
Sirdsapziņa - ētikas kategorija, kas raksturo personības spēju izdarīt morālu paškontroli, patstāvīgi formulēt sev tikumisko jādarbību, pieprasīt no sevis tās pildīšanu un izdarīt savas rīcības pašvērtējumu. Viena no personas tikumiskās pašapziņas izpausmēm. Daudzās Eiropas valstīs vārds sirdsapziņa etimoloģiski nozīmē – „kopīgu zināšanu”.2
Sirdsapziņa parāda, ciktāl labais, taisnīgums, pienākums ir ieaudzināts cilvēka apziņā, ciktāl tie skāruši jūtas, pārliecību, motivāciju, gribu, raksturu un pat zemapziņu. Sirdsapziņas aktivitāte liecina, ka gūta zināma personības morālā autonomija, morālās tiesības orientēties, vērtēt, sodīt pašai sevi, ka ir sasniegta dziļa morālo parādību iekšējā refleksija. Rīkoties pretēji savai sirdsapziņai nozīmē vērsties pret sevi, nonākt konflikta ar to, kas dārgs sevī, kļūt sevi neuzticīgam. …
