SECINĀJUMI
Viss iepriekšminētais veido tikai nelielu ieskatu sirreālisma mākslas izplatībā Japānā. Tomēr ar šo priekšstatu pietiek, lai varētu apgalvot, ka šī virziena ienākšana ir ļoti ietekmējusi Japānas mākslinieku domāšanas veidu un pavērusi plašākas iespējas mākslinieku izpausmei.
Kā jau darba mērķos minēts, autore centās saskatīt likumsakarības starp sirreālisma pirmsākumiem divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados un tā aktualizēšanos mūsdienu Japānas kontekstā. Kā to labi ilustrē Fūko Uedas un Tecujas Išidas darbi, mūsdienu jaunā Japānas mākslinieku paaudze atgriežas pie modernisma konceptiem, ar nolūku paplašināt savu redzesloku un pavērt plašākas iespējas savu sapņu, pārdzīvojumu, pat frustrācijas izpausmēm. Atšķirībā no pirmā sirreālisma viļņa Šudzō Takiguči un Kansukes Jamamoto gados, mūsdienu sirreālisms nav vairs aktuāls kā politisks protests, bet drīzāk kā pašterapija. Turklāt, abu jauno autoru darbi ilustrē arī specifiskas iezīmes vīriešu un sieviešu daiļradē. Piemēram, Uedas darbos figurē galvenokārt sievietes, ziedi un dzīvnieki, kamēr Išidas darbos apskatīts vīrietis, nereti biroja darbinieks, vardarbība, vientulība un augstās sabiedrības prasības pret indivīdu.
Savukārt, sabiedrībā novecojušo konfuciānisma uzskatu, kā arī dažādu sabiedrības grupu, piemēram, sieviešu, veco ļaužu un indivīdu, kuri tehnoloģiju laikmetā ir pilnīgi atsvešināti no sabiedrības un no dabas, sociālo problēmu saasināšanās un diskutēšanas rezultātā ir izveidojusies līdzīga situācija, kā tas bija divdesmito gadu Eiropā. Morāles pagrimums, vienaldzība un neticība nākotnei ir tikai nedaudzi faktori, kuri virza māksliniekus uz tradicionālo estētisko kategoriju apšaubīšanu, izmantojot provokatīvus, nomācošus un reizēm pat riebumu izraisošus tēlus sabiedrības „pamodināšanas” nolūkā. Turklāt, arvien biežāk izskanot runām par depresiju, sabiedrības un cilvēku rases kā tādas atsvešināšanos un degradēšanos, reizēm ir svētīgi iegrimt mākslas pasaulē, kurā, vismaz uz brīdi, cilvēks ir noteicējs pats pār savu likteni. Autore uzskata, ka sirreālisma pievilcības pamatā ir autoru vēlme atbrīvoties no tradicionālā, vispārpieņemtā domāšanas veida sloga, šķērsojot apziņas un zemapziņas robežas.
…
