Tieksme pēc materiāla „taustāmības” efekta tiek izkopta turpmākajos gados, māksliniekam politiskās situācijas dēļ aizceļojot uz Ameriku. Šajā laikā top mūsdienās atpazīstamākie Ernsta darbi, piemēram, „Līgavas tērps”(1941). Darbs ir noslēpumains un mistisks – attēlota sievietes figūra, ietērpta samtainā/spalvainā apmetnī ar putna galvu, paverot skatu tikai uz sievietes kailo ķermeņi, gan sievietes, gan citi tēli ir sirreāli. Darbam piemīt zināma erotisma kvalitāte un redzams smalkais materiāla „izstrādājums”, kontrastās krāsas lielākos laukumos un fona gleznā vēlāk iecienītā dekalkomānijas tehnika.
Izcils tekstūras attēlojums ir „Eiropa pēc lietus II” (1940-1942) un „Klusuma acs” (1943-1944) – izpostīta vide, celtņu drupas, virsmas tekstūra liecina par nogulsnēm pēc ūdens, izskalotiem iežiem, vietām sūnaini mīksta, bet citviet raupjāka ķērpju virsma, kopumā radot slapjas smilšu pils efektu ar „izcakotu ” un trausli veidotu ārieni. Trauslums rada darbu noskaņu lirisku, ko pastiprina darbos ieliktā jēga, šajā gadījumā, par kara postījumiem pēc „destrukcijas lietus” nolīšanas. Ernsta darbiem piemīt tehniska oriģinalitāte un izcils to izmantojums, liriskums un plašais vēriens tēlu izvēlē – karš, vērtības, vēsturiskas personības (piem., Sv. Antonijs, Napoleons), reliģija (pāvests, kārdinājums) u.c. Iecienīti elementi ir sarkanā tērptas sievietes kailķermenis, fantastiski putna hibrīda radījumi, izstieptas figūras, dekoratīvisms, dabas pasaule zemes atveidā, savukārt dominējošās krāsas ir sarkana, smilšu brūna, dzelteni toņi, pelēkais, zaļais un zilais.
Ievērības cienīgs un ne mazāk svarīgs ir beļģu izcelsmes sirreālists Renē Magrite, kura darbos virziena sirreālisms izpaužas attēla neizskaidrojamajā kvalitātē. Darbiem raksturīga ierobežota krāsu gamma, bez kontrastiem/vienmērīga krāsa, vienkārša kompozīcija un klasiska perspektīva jeb realitātei tuva telpa. Pazīstamākie Magrites darbi ir „Tiecoties pēc neiespējamā”(1928), „Nereproducēt” (1937), „Izlaupīšana” (1934), „Attēlu nodevība” (1928-1929) ar slaveno pīpes attēlojumu un uzrakstu „Šī nav pīpe” u.c. Iemīļota ir optiskā ilūzija, un izcili paraugi ir visi iepriekšminētie darbi. Vēl viens būtisks mākslinieks sirreālisma kontekstā ir Andrē Masons, kurš entuziastiski darbojās automātiskās zīmēšanas tehnikā, izmantojot zīmuli vai tinti. Masons uzskatīja, ka tikai ar automātiskās zīmēšanas tehniku iespējams radīt darbus pilnībā atbrīvojoties no loģikas un prāta racionālās pieejas. Sirreālisma izpausmes ikviena virziena pārstāvja darbos ir individuālas, tāpat kā izmantotās tehnikas un stilistika. Sirreālisms ir ne tikai plašu iespēju un eksperimentu virziens vizuālajā mākslā, bet arī virziens, kurš izplatījās vairākos kontinentos un izpaudās visās iespējamās jomās – sākot ar literatūru, kino, mūziku un beidzot ar politisko domu, filozofiju un sociālajām teorijām.
…
