Dzeguzes ligzda – jā, tā ir kā parasta putnu ligzda, bet tomēr ne sava. It kā siltums un rūpes te pastāv, bet tās nav īstās – radniecīgās. Tu reizē esi brīvs kā putns, bet ne mājās, jo tava dzīve rit starp psihiatriskās klīnikas sienām. Vai tu esi traks? Ziniet, lielākā daļa sabiedrības atbildētu – jā, jo viņam vai viņai taču ir šizofrēnija.
Un tas ir skumji, jo sabiedrības domas par šizofrēniķi kā norakstītu cilvēku bieži vien izrādās pavisam aplamas. Turklāt nežēlīgākais ir tas, ka šīs domas pazudina iespēju darīt tik pašsaprotamas lietas kā strādāt, pelnīt un galu galā būt noderīgiem pašai sabiedrībai. Aizspriedumi, stereotipi, mīti un to cēloņi – liedz pilnvērtīgi dzīvot šiem cilvēkiem, bet mūsu nezināšana biedē mūs pašus. Sabiedrība ir slimīgi bailīga, taču no slimības nav pasargāts neviens. Sabiedrības attieksme ir tipiska, psihiski slimos uzlūkojot kā agresīvus un neprognozējamus cilvēkus. Tomēr šādi pieņēmumi ir tikai mīts, atzīst psihiatrijas speciālisti, norādot, ka šizofrēniķi lielākoties paši ir vajāto lomā, turklāt pieredze liecina, ka šizofrēniķi, pareizi ārstējoties, spēj lieliski sadzīvot ar savu slimību, strādāt, veidot ģimeni un būt pilnvērtīgi sabiedrības pārstāvji.
Dažādās valstīs, atkarībā no to kultūrvēsturiskajām tradīcijām, ir atšķirīga attieksme pret veselību un tās problēmām. Ja Austrumos slimības diagnoze tiek uztverta kā iespēja mainīties pašam un tā rezultātā mainīt savu dzīvi, tad Rietumu sabiedrībā to biežāk izjūt kā nolemtību un aizmirst par paša cilvēka lomu slimības izcelsmē. Austrumu kultūrās neeksistē jēdziens «izārstējamas un neārstējamas» slimības.
Dzīvojot apstākļos, kur arvien lielāka loma tiek piešķirta materiālām vērtībām, ķermenis tiek uztverts atdalīti no psihes, cilvēka ārējā pasaule tiek pētīta arvien smalkākos līmeņos, bet par iekšējo – jūtu pasauli – nereti tiek piemirsts, noliedzot tās lomu cilvēka un sabiedrības dzīvē. Tā rezultātā tiek zaudēti un paliek neizmantoti tie resursi, kas atrodas katrā cilvēkā. Ārstējot slimību, pazūd pats cilvēks.…