Skaitļotāju priekšvēsture

Akmeņpauris sēdēja uz nosūnojušā akmens, kas vienmēr bija aizšķērsojis ceļu uz viņa alu. Parasti kāds noteikti pret to paklupa, bet nevienam nekad nebija ienācis prātā pavelt to malā. Arī Akmeņpaurim nē, viņš bija, kā mēs šodien teiktu, senais cilvēks ar visai aprobežotu intelektu. Todien viņš ar nemiera pilnu sirdi gaidīja, kad kaimiņiene Vāle nāks ziņot par viņa kārtējā mazuļa piedzimšanu. Laiks vilkās lēni, un Akmeņpaurim, vērojot savu bērnu rotaļāšanos, kļuva pavisam garlaicīgi. Bērni savos raibajos zvērādu apģērbos ņirbēja viņam gar acīm kā mošķu bars. “Viņu ir daudz!”, nodomāja Akmeņpauris (tas bija pirmais loģiskais secinājums cilvēces vēsturē). Un Akmeņpauris, paņēmis savu akmens cirvi, iegreba iezīmes (katram bērnam vienu) akmenī, uz kura sēdēja. Drīz vien arī visu viņa kaimiņu alu priekšas rotāja līdzīgi akmeņi, uz kuriem paskatoties, uzreiz varēja novērtēt alā dzīvojošās ģimenes lielumu ...
…