Pasauli, kas ir ap mums, var nosaukt par skaņu pasauli. Visapkārt mums skan cilvēku balsis un mūzika, vēja šalkas un putnu dziesmas, motoru rūkšana un lapu šalkoņa. Ar balss palīdzību cilvēki sarunājas, pateicoties dzirdei, cilvēki spēj uztvert informāciju par pasauli. Dzīvniekiem skaņa arī nav maznozīmīga. Pēc fiziķu uzskatiem, skaņu var definēt kā mehāniskas svārstības, kas izplatās elastīgajā vidē: gaisā, ūdenī, cietā ķermenī u.tt.
Cilvēka spēja uztvert elastīgās svārstības, klausītie tās, ir cieši saistīta ar mācību par skaņu – akustiku (no grieķu valodas akustikos – dzirdams). Vispār cilvēka auss skaņu var sadzirdēt tikai tad, kad uz dzirdes aparātu iedarbojas mehāniskās svārstības ar frekvenci, kas nav mazāka par 16 Hz, bet nepārsniedz 20 000 Hz. Svārstības, kuru frekvences ir zemākas vai augstākas, cilvēka auss nav spējīga uztvert.
Jautājumi, kuri tiek apskatīti akustikā, ir ļoti dažādi. Daži no tiem ir saistīti ar mūsu auss īpašībām un īpatnībām. Fizioloģiskā akustikas apskates priekšmets ir cilvēka auss. Arhitektūras akustika apskata skaņas izplatīšanos telpās, telpu izmēru un formu ietekmi uz akustiku kā arī to, kā materiāli, kuri klāj sienas un griestus, ietekmē akustiku. Muzikālā akustika pēta muzikālos instrumentus un apstākļus, pie kuriem instrumenti labāk skan. Fiziskā akustika pēta tieši skaņas svārstības, bet pēdējā laikā arī tādas svārstības, kuras nevar dzirdēt (ultraakustika). Tā plaši izmanto dažādas metodes, kā mehāniskās svārstības pārveidot par elektriskām un otrādi (elektroakustika). …
