Skolas, to veidi Eiropā

Ievads.

Pedagoģijas vēsture izgājusi garu attīstības ceļu. Daudzas pedagoģiskās vērtības ir pārdzīvojušas laikmetus un nav zaudējušas savu nozīmi arī mūsdienās. Daudziem pedagoģiskiem uzskatiem darbības mūžs bijis tikai sava laikmeta robežās.
Dažkārt dzīvē vērojami gadījumi, ka dažas atziņas ar laiku it kā zaudē savu aktualitāti, bet, apstākļiem mainoties, atkal atgūst savu nozīmīgumu. Tēlaini runājot, krietni aizmirstais vecais reizēm šķiet kaut kas jauns.
Pedagoģijas vēsture ir kā ceļvedis, kas mūs izved cauri gadsimtiem, atklājot katra laikmeta ievērojamākās pedagoģiskās idejas, iepazīstina ar cilvēkiem, kas veltījot savu mūžu izglītošanas problēmu risināšanai, deva lielu ieguldījumu.
Filosofiskā un pedagoģiskā doma Eiropā nopietni ietekmējusi arī pedagoģisko domāšanu Latvijā.
Atšķirībā no lielo ideju un izglītības institūciju vēstures par audzināšanas reālo un sociālo vēsturi mēs arvien vēl zinām ļoti maz.
Kā ģimenes dzīvoja patiesībā, kā veidoja savu ikdienu, kādi sociālie un ekonomiskie apstākļi ietekmēja viņu dzīvi un līdz ar to arī bērnu audzināšanu.
Francūzis Filips Ariss izvirzīja tēzi, ka viduslaikos īstas pedagoģiskās institūcijas vēl nav bijušas pazīstamas. Tāpat nav bijis zināmu pienākumu apmeklēt skolu, bērnu dārzu vai tiem līdzīgu bērnu pieskatīšanu.
17. gadsimtā aizsākas tas ko mēs šodien sauktu par modernu audzināšanas mācību: bērnu novēro, pēta un gūst priekštatu par viņa vecumam atbilstošajām individuālajām īpatnībām un to sakarību starp bērnību un vēlāko personības attīstību. Attīstības kategorija kļūst nozīmīga, uz to reaģē tādi lieli pedagogi kā Komenskis un Ruso.
…