Ar bērna piedzimšanu sākas arī viņa audzināšana. Soli pa solim vecāki palīdz bērnam iepazīt pasauli sev apkārt, mācīties staigāt un runāt. Tieši vecāki un viņu izturēšanās bērna pirmajos dzīves gados lielā mērā nosaka bērna es veidošanos. Psiholoģijā to ir izpētījis Eriks H.Eriksons (Vuorinene, Tūnala 1999, 47).
Par lielo ģimenes lomu bērna attīstībā raksta arī H.Gudjons: “Attiecībā uz saistību veidošanos tika uzsvērts, ka bērns agrīnajā periodā iegūst kognitīvu pamatmodeli, kuru viņš vēlāk izmanto un ievieš citās sociālas attiecībās. Tas uzskatāms par bērnu acīmredzamās konsistences viņu sociālajā uzvedībā” (Gudjons 1998, 183).
Kas tad īsti ir ģimene? S.Kovaļovs raksta: “Mūsdienu zinātnē ģimene tiek vērtēta kā vēsturiski konkrēta laulāto, vecāku un bērnu savstarpējo attiecību kopums, kā mazā grupa, kuras locekļus saista laulības vai radniecīgas attiecības, kopīga sadzīve un savstarpēja morālā atbildība, kuras sociālo nepieciešamību nosaka sabiedrības vajadzība atražot fiziski un garīgi pilnvērtīgus cilvēkus” (Kovaļovs 1986, 7). Savukārt H.Gudjons norāda, ka “ģimene vairs netiek uzskatīta par statisku vienību, kura vienmērīgi un ilgstoši ar savām struktūrām ietekmē bērnu dzīvi. Tā izteiktāk tiek izprasta kā vienība, kas dzīves gaitā patstāvīgi mainās un attīstās, kurai jāietur savs iekšējais līdzsvars un patstāvīgi jāpiemērojas iekšējām (piemēram, attiecību krīzes) un ārējām (piemēram, sievietes atgriešanās darbā) pārmaiņām” (Gudjons 1998, 183). Rakstot par ģimeni, H.Gudjons pievērš uzmanību arī ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, šķirtajām ģimenēm un jaunajām ģimenes kopdzīves formām, kas vēl nav pilnībā leģitimētas (Gudjons 1998,184).
Līdzās ģimenei liela loma bērna audzināšanā ir jāuzņemas skolai. “Tā ir audzināšanas institucionalizācijas viskonsekventākā izpausme, kuru veido ļoti komplicētas sabiedrības, kurās pastāv organizēta darba dalīšana” (Gudjons 1998, 184).…
