Skolu situācija Latvijā no 1944. līdz 1990.gadam

Piecu gadu laikā, mainoties trim politiskām iekārtām, latvieti mēģināja veidot un pārveidot katra vara pēc saviem cilvēka „derīguma” kritērijiem. Īpaši tas skāra skolu, jo tajā visspilgtāk katra politiskā iekārta mēģināja risināt savu audzināšanas koncepciju, atbrīvoties no vecajā iekārtā strādājošajiem. Tas , un protams, arī daudz citi apstākļi (latviešu inteliģences deportācija, apcietinājumi, emigrācija) radīja lielu skolotāju trūkumu.
Palikušo skolotāju kvalitatīvais sastāvs bija ļoti vājš. No 5674 skolotājiem augstākā izglītība bija tikai 11,5 %, 2-3 gadīgo skolotāju institūta izglītība – 13,3%, vidējā pedagoģiskā izglītība – 18%, vispārējā vidējā izglītība 48,2 % un nepabeigta vidusskolas izglītība – 9% skolotāju. Bez pedagoģiskā stāža bija 1270 skolotāju jeb 22,4 %.1 Nopietnas problēmas radīja arī materiālās grūtības. 1/3 skolu ēku bija izpostītas, daudzām vajadzēja remontu, mācību inventārs bija ļoti bojāts vai pilnībā iznīcināts.
Latvijā atjaunoja PSRS izglītības sistēmas struktūru. 1945./46. gadā bija izveidojušies trīs skolu tipi : 4 klašu pamatskola, 7 klašu pamatskola, 5 klašu vidusskola no 1.līdz 12. klasei kā arī latviešu , tā arī ar krievu mācību valodu.2
Iegūt vidējo izglītību vajadzēja arī tiem jauniešiem , kuri kara laikā nebija varējuši to izdarīt, tādēļ noorganizēja vairākas speciālās strādnieku jaunatnes un neklātienes vidusskolas. Tika pasludināta bezmaksas izglītība , noklusējot, ka par to maksāja paši strādnieki, kuru darba virsvērtību piesavinājās totalitārā valsts.3
Liela uzmanība bija pievērsta krievu valodas apguvei.…