Slāpekļskābe

Slāpekļskābe pieder pie stiprajām skābēm, tai piemīt īpašības, kuras raksturīgas daudzām skābēm, kā arī specifiskas īpašības.
Koncentrēta slāpekļskābe ir nestabila – tā siltuma un gaismas iedarbībā sadalās, izdalījies NO2 šķīst skābē un piešķir tai brūnu krāsu.

Slāpekļskābes īpašības
Slāpekļskābe reģē ar visiem metāliem, izņemot zeltu un platīnu. Slāpekļskābes reakcijās ar aktīvajiem un vidēji aktīvajiem metāliem iegūt ūdeņradi praktiski nav iespējams, jo H atomi izdalīšanās procesā ir spēcīgi reducētāji. Atomāro ūdeņradi oksidē nitrātjoni, veidojot ūdeni. Taču, ja aktīviem vai vidēji aktīviem metāliem uzlej nedaudz slāpekļskābes šķīduma (2:1), tad gāzveida reakcijas produktos tomēr var konstatēt arī ūdeņraža klātbūtni, jo daļa no atomārā ūdeņraža nespēj oksidēties un izdalās brīvā veidā.
Parasti vienlaikus rodas vairāki reducēšanas produkti. Taču, koncentrētai slāpekļskābei reaģējot ar neaktīviem nemetāliem veidojas gandrīz tikai NO2.
Parastajā temperatūrā koncentrēta slāpekļskābe pasivē alumīniju, dzelsi, un dažus citus vidēji aktīvus metālus, jo uz to virsmas veidojas blīva oksīda aizsargkārtiņa.
Ļoti spēcīga oksidējoša iedarbība piemīt koncentrētas slāpekļskābes un sālsskābes maisījumam, ko sauc par karaļūdeni. Tas šķīdina pat zeltu un platīnu.

…