Slepkavība pastiprinošos apstākļos un sevišķi pastiprinošos apstākļos

NOBEIGUMS
Slepkavība pastiprinošos un sevišķi pastiprinošos apstākļos tiek pamatoti uzskatīta par vienu no visbīstamākajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, jo to paveicot vainīgais rada daudz lielāku bīstamību sabiedrībai nekā slepkavība, kas izdarīta mīkstinošos apstākļos.
Slepkavību, kas ir tīšs noziedzīgs nodarījums jebkurā tās veidā, var izdarīt kā ar tiešu, tā ar netiešu nodomu. Slepkavība ir izdarīta ar tiešu nodomu, kad vainīgā darbības liecina par to, ka viņš paredzējis nāves iestāšanos, vēlējies to un viņa nodarījuma rezultātā iestājusies nāve. Ja vainīgā persona apzinājusies, ka viņas darbību vai bezdarbību rezultātā var iestāties cietušā nāve, un apzināti pieļāvusi šādu seku iestāšanos, slepkavība uzskatāma par izdarītu ar netiešu nodomu.
Manuprāt ļoti svarīga ir nodarījuma kvalifikācija un slepkavības pastiprinošu apstākļu norobežošana no sevišķi pastiprinošiem apstākļiem, kā arī no citiem slepkavību veidiem, jo nedrīkst pieļaut kļūdu vainīgās personas un tās nodarījuma konstatēšanā. Mainoties kvalifikācijai mainās arī sankcija par attiecīgo nodarījumu. Rakstot referātu papildus izmantoju izmatoju laikraksta “Latvijas vēstnesis” pielikuma “Jurista vārds” publikācijas no 2000.gada 5. decembra līdz 2001.gada 24. aprīlim kurās ir atspoguļota spraiga diskusija par Krimināllikuma 117.panta 6,7 punkta kvalifikāciju. Man izlasot šīs publikācijas radās priekšstats, ka profesors U. Krastiņš sevi uzskata par monopolistu krimināltiesību jomā un citu juristu viedokļi tam ir gandrīz nepieņemami un nepieļaujami.
par slepkavību pastiprinošos un sevišķi pastiprinošos apstākļos ir ļoti Sods bargs, bet pēc manām domām arī nevajadzētu atteikties no nāves soda. No mūža ieslodzījuma rūdīti noziedznieki ne īpaši baidās, jo cietums ir viņu mājas bez kuras atmosfēras tie nevar dzīvot. Bet dzīvību zaudēt negrib neviens un tās saglabāšanas dēļ cilvēks sāk domāt savādāk un var atteikties no noziegumu izdarīšanas. …