Slepkavība pastiprinošos un sevišķi pastiprinošos apstākļos

Mūsdienu pasaulē likumpārkāpumu un noziegumu skaits pieaug, diemžēl arī smago un sevišķi smago. Taču pats traģiskākais ir otras personas dzīvības atņemšana.. Kādēļ mūsu sabiedrībā ir izveidojusies šāda agresivitāte un kādēļ vardarbība ir ņēmusi tādu virsroku? To visu centīšos noskaidrot savā studiju darbā, līdz ar manis izvēlēto tēmu “Slepkavība pastiprinošos un sevišķi pastiprinošos apstākļos“. Analizējot Krimināllikuma 117.p., 118.p., esmu centusies piemeklēt arī reālus piemērus no dzīves, kas atšķirībā no pantu dispozīcijās iekļautajām normām ļauj tuvāk izprast šo noziedzīgo nodarījumu reālo būtību..
Pirms sākšu analizēt slepkavību pastiprinošos un sevišķi pastiprinošos apstākļus, īsumā par to, kas tad īsti ir slepkavība:
Slepkavība ir citas personas tīša prettiesiska nonāvēšana. Par tās objektu var būt tikai cita cilvēka dzīvība, par kuras sākuma momentu tiek uzskatīts brīdis, kad fizioloģisko dzemdību procesā auglis sāk parādīties no dzemdību ceļiem un atdalīties no mātes miesām. Tieši ar šo brīdi likumdevējs aizsargā cilvēka dzīvību. Savukārt, par dzīvības beigu momentu ir atzīstama cilvēka nāve – organisma dzīvības izbeigšanās, t.i., bioloģisko procesu neatgriezeniska pārtraukšanās šūnās un olbaltumvielu struktūru sairšana, jebkura organisma individuālās eksistences neizbēgams beigu posms.
Slepkavība ir tīšs noziedzīgs nodarījums un to var izdarīt gan ar tiešu, gan ar netiešu nodomu. Ja vainīgās personas darbības norāda uz to, ka nāves iestāšanos viņš ir paredzējis, apzināti vēlējies un attiecīgas darbības vai arī bezdarbības rezultātā cietušā nāve arī ir iestājusies, tad slepkavība tiek uzskatīta par izdarītu ar tiešu nodomu. Ja cietušā nāve nav iestājusies, tad noziegums kvalificējams kā slepkavības mēģinājums.
Krimināltiesiskā nozīmē darbība ir personas apzināti aktīva, kaitīga un prettiesiska uzvedība, ar ko tiek realizēta šīs personas griba un tā rezultātā tiek izdarīts Krimināllikumā paredzēts interešu apdraudējums…