Slepkavība jeb citas personas tīša prettiesiska nonāvēšana pēc būtības ir noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību jeb ar likumu aizsargātu dzīvības interesi. Kā jau tika minēts ievadā – Latvijas Republikas Satversmes 93. pants nosaka – “Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.”1
Slepkavības sabiedriskā bīstamība tiek apzīmēta ar veselu virkni tikai šim noziedzīgajam nodarījumam raksturīgajām pazīmēm, kuru saturs liecina par iestājušos seku kā arī personu, kas izdarījušas šo noziedzīgo nodarījumu ārkārtējo bīstamību.
Tāpat slepkavība ir sabiedriski bīstama arī ar to, ka to izdarot iestājas sekas, kas nav kompensējamas, tiek nodarīts kaitējums, kas nevar tikt nogludināts, tā kā tam nav līdzvērtīga ekvivalenta.
Izdarot slepkavību tiek nodarīts kaitējums tādām vērtībām, kuras piemīt katram cilvēkam un kuras novērtē katrs cilvēks kā pašas dārgākās vērtības, kuras piemīt katram cilvēkam ar dzimšanas brīdi.
Slepkava lieliski apzinās, kādu vērtību viņš ir atņēmis cietušajam.
Pareizi apzinoties veicamās darbības bīstamību, noziedznieks tomēr iet uz to un izdara tādu smagu noziegumu kā slepkavība. Šāda vainīgā psihiskā attieksme pret izdarāmo darbību liecina par paaugstinātu noziedznieka un nozieguma bīstamību.…