Zinātniski pētnieciskā darba temats ir „Smaržu pasaule Patrika Zīskinda darbā „Parfīms: stāsts par kādu slepkavu”.
Oriģinālais, neparastais, intriģējošais, pārsteidzošais un reizēm biedējošais stāsts par kādu slepkavu atnesa Patrikam Zīskindam pasaules slavu. "Parfīms" ir izcili spoža rakstnieka debija romāna žanrā un ārkārtējs notikums pasaules literatūrā. ... Noslēpumainais romāna varonis Žans Batists Grenuijs apveltīts ar pārdabiskām ožas spējām. Pateicoties autora spilgtajai iztēlei un spožajam rakstnieka talantam, lasītājs nokļūst Parīzes tumšajās ieliņās un vēro, kā ožas ģēnijam klājas pie parfimēra Baldīni. Grenuija neparastā oža ir visu viņa piedzīvojumu un romāna kriminālintrigas pamatā.
Darba mērķis:
1.Apskatīt smaržu pasauli Patrika Zīskinda romānu „Parfīms: Stāsts par kādu slepkavu.”
Darba uzdevumi:
1.Izlasīt Patrika Zīskinda romānu „Parfīms: Stāsts par kādu slepkavu.”
2.Zinātniskās literatūras, publikāciju un interneta materiālu apkopošana
3.Ieinteresēt visus, kas lasa šo darbu, par smaržu pasaules daudzveidību
Darba metodes:
1.Zinātniskās literatūras, publikāciju un interneta materiālu izmantošana
Patriks Zīskinds dzimis 1949. gadā. Rakstnieks dzīvo un strādā pārmaiņus Minhenē un Parīzē. Vācu autors mīl noslēgtu dzīvi, izvairās no intervijām un publicitātes. Šāda izolācija katrā ziņā daļēji izskaidro Zīskinda īpatnējos tēlus, no kuriem visneparastākais ir ožas ģēnijs un slepkava – maniaks no romāna “Parfīms”, šo tēlu citādo realitātes uztveri, līdz galējībai saasinātās maņas un hiperjūtīgumu.
Vācu rakstnieks un žurnālists Patriks Zīskinds gandrīz 10 gadus rakstījis scenārijus TV, līdz ieguvis milzu popularitāti ar romānu “Parfīms”. Dramaturģija nav iecienītākais no žanriem, kurā Zīskinds darbojas, taču 1980. gadā sarakstītā luga “Kontrabass” uzvesta bieži un ne tikai vācu valodā runājošās zemēs. Arī Dailes teātra iestudējumā 1988. gadā to jau spēlējis aktieris Leons Krivāns.
Zīskinda muzikāli erudītā, asprātīgā un daudzslāņainā luga ietver visplašāko emociju amplitūdu – šis kādas dvēseles kliedziens skaņu izolētajā vientuļnieka mītnē ir skaņdarbs, kurā aktieris var paņemt gan viszemākās traģiskās notis, gan izspēlēt kaislīgu jūtu boluo, gan distancēties pašironijā. “Kontrabass” atklāj gan tā sauktā mazā, neievērojamā cilvēka lielo dzīves vilšanos uz veiksmi orientētā sabiedrībā, gan profesionālas viduvējības pašapziņu un žēlastības, gan īpatnēju vientuļnieka raksturu, kas vienā ziņā ne ar ko neatšķiras no visas pasaules – viņš mīl un ilgojas pretmīlas.
Pēc nedaudz lielīgas pozas un erudīcijas izšķērdīgas demonstrācijas, pēc Vāgnera, orķestra un instrumenta asprātīgas ķengāšanas šis cilvēks pamazām atmet izlikšanos, noloba pašaizliedzības bruņas un ļauj izlauzties visam, kas ilgajā klusēšanas laikā sakrājies. Mūziķis ar enciklopēdiskām mūzikas vēstures zināšanām pēc pedantiska darba daudzu gadu garumā aptver, ka viņa fona spēlētāja statuss orķestra hierarhijā nekad nemainīsies. Līdz mūža galam pārredzama, sociāli nodrošināta un nesatricināmi vienmuļīga dzīve, vientuļa cilvēka izmisums, slepenas mīlestības jūtas izlaužas emociju lavīnā īsi pirms nozīmīga koncerta pirmizrādes, kurai jākļūst par pagrieziena punktu viņa dzīvē. …
