„Kas gan pārņemtu aizstāvja funkcijas sabiedrības novārtā pamestajiem un vārgajiem - ja to nedarītu sociālo profesiju darbinieki – piemēram, bezdarbniekiem, vecajiem cilvēkiem, bērniem, nabadzīgajiem, invalīdiem, narkomāniem, AIDS slimniekiem? Sociālo profesiju pārstāvji ir viņu lobiji: citu viņiem nav. Tas ir neizbēgams uzdevums – un tas padara viņus svarīgus.” [8;404]
Šodien mūsdienu sabiedrībā mēs skaidri redzam, ka pastāv nepieciešamība pēc sociālā darba profesijas, it īpaši pēc specifiskām zināšanām, kas nodrošinātu efektīvus palīdzošus pakalpojumus klientiem. Daudzi mūsdienu autori ir meklējuši atbildes uz jautājumu – kas tieši ir sociālais darbs? Pētījumu rezultātā atklājās tas, ka sociālais darbs joprojām ir attīstības stadijā, tas joprojām mēģina paaugstināt savu prestižu un ietekmi.
Sociālais darbs Latvijā ir pazīstams pavisam nesen. Tomēr darbības, kurās var saskatīt līdzību ar sociālā darba nozarēm (sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija un sociālā palīdzība), ir atpazīstamas jau kopš viduslaikiem un pat senāk.
Par sociālās aprūpes aizsākumiem Latvijā var uzskatīt pirmo patversmju atvēršanu. Rīgā trūcīgus un vecus cilvēkus jau viduslaikos ievietoja patversmēs. Bieži vien arī slimnīcās uzturējās tie cilvēki, kuriem nebija mājvietas – bezpajumtnieki, bāreņi, veci cilvēki. Patversmēs, slimnīcās un lazaretēs, kuras atradās Baznīcas pārraudzībā, aktīvi darbojušies jezuīti. Jau 1220.gadā bīskaps Alberts Rīgā dibina hospitāli trūcīgiem slimniekiem, kurš vēlāk XV gadsimta pirmajā pusē pāriet rātes un namnieku aizbildņu rokās. Uzņemšana minētajā hospitālī, tāpat kā citos tā laika nespējnieku namos un slimnīcās nav bijusi ierobežota ar kādiem sevišķiem noteikumiem. Līdzīgi mērķi ir bijuši arī tā sauktajam Svētā Gara konventam, kurš pirmo reizi minēts 1225.gadā un bijis Rātes pakļautībā, tāpēc uzlūkojams par pilnīgi pilsētniecisku patversmi. Pakāpeniski vērojama sociālā darba pāreja no baznīcas uz sabiedrību.…
