Sociālā mijiedarbība izklausās ļoti sarežģīti, bet tomēr tās ir lietas, ar ko mēs ikdienā saskaramies – uzvedības normas, komunikācija, uztvere, sapratne. Sociālā mijiedarbība jeb interakcija tas ir process, kurā cilvēki reaģē viens ar otru.
Ekspektācijas, etnometodoloģija, lomu teorija, simboliskais interakcionisms, sociālā dramaturģija, sociālās apmaiņas teorija, sociālās mācīšanās teorija – ir tās teorijas, kas ir saistītas ar sociālo mijiedarbību.
Parasti saskarsmē ar cilvēkiem – gan attiecībās ar draugiem, gan veikalā, gan skolā – mēs pēc savas līdzšinējās pieredzes cenšamies iepriekš paredzēt vai nojaust saskarsmes partnera vai partneru rīcību. Citkārt tas izdodas, citkārt ne. Taču, ja mēs cilvēku saskarsmi pavērotu „no augšas”, mēs atklātu, ka ir noteiktas likumsakarības, kāpēc indivīds vienā saskarsmes situācijā rīkojas tā, bet otrā citādi un kāpēc vienai rīcībai seko viena atbilde, bet citai cita. Šādas likumsakarības mēģina atklāt arī sociologi.
(„Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā” 30. lpp.)
Sociālā mijiedarbība:
1)mikrosocioloģijā – tas pats, kas sociālā interakcija, t.i., process, kurā cilvēks orientē un rīkojas saskaņā ar otra cilvēka rīcību (vārds sociāls norādu uz to, ka procesā ir iesaistīti vairāk nekā viens cilvēks, vārds interakcija – no angļu valodas interaction ‘mijiedarbība, savstarpēja iedarbība’ – ka visi šai procesā iesaistītie savstarpēji ietekmējas);
2)makrosocioloģijā – veids, kā mijiedarbojas sabiedrības daļas – sociālās sistēmas.
(„Socioloģijas skaidrojošā vārdnīca” 28., 29. lpp.)…
