Latvijas un arī citas postsociālisma zemēs par vienu no sarežģītākajām attīstības problēmām var uzskatīt vidusšķiras vājumu- gan tās pieticīgās ietekmes ziņā uz tautsaimniecību, gan salīdzinoši nelielā skaitliskā sastāva dēļ.[5]
Baltijas datu nams kopš 1991. Gada regulāri pēta Latvijas iedzīvotāju vērtējumu par savu materiālo un sociālo statusu. Aptaujātajiem lūdz iedomāties, cik augstu viņi atrastos, ja sabiedrību pielīdzinātu deviņpakāpienu kāpnēm, kur zemākais pakāpiens būtu nabadzīgākie iedzīvotāji, bet augstākais- bagātie un tie, kuru rokās ir vara.[3]
SECINĀJUMI
Visā cilvēces vēsturē nav bijis laika posms, kad būtu pastāvējusi sociālā vienlīdzība. Tie ir bijuši tikai mirkļi, kad cilvēkiem ir bijusi nepieciešamība solidarizēties, lai gūtu kopējo labumu. Tiklīdz cilvēki ir sasnieguši kopējo mērķi, tā atkal katra uzmanības centrā ir tikai savas vajadzības, kas piespiež veidoties sociālajai nevienlīdzībai.
Svarīgi ir katram apzināties savu lomu sabiedrībā, kā arī tiesības tajā, lai nekļūtu par kāda, mantkārīga cilvēka upuri. Saprotot savas iespējas cilvēks var virzīt sevi uz stratifikācijas augstākajiem līmeņiem.
Stratifikācija vairāk vēršas pret cilvēku grupām, nevis pret cilvēkiem individuāli. Vairākumā, tās ir ģimenes un minoritātes kādā valstī.
Sociālā stratfikācija ir pētāma lieta, lai saprastu, kāpēc noslāņošanās veidojas, nevis tāpēc, lai to atrisinātu. jo nevienu cilvēku nevar piespiest uz savu vērtību maiņu. Tās ir cilvēka galvā nevis makā.
Galvenais nevienlīdzības veidotāj-faktors ir nauda, jo tā piepilda citas cilvēka vajadzības. Un mērķtiecīgs cilvēks tieksies, lai iegūtu to ko vēlas.
Dzimumu nevienlīdzības pamatā, manuprāt, ir sabiedrībā pieņemtie stereotipi. Šie stereotipi, mums pat neapzinoties, liek rīkoties tieši tā un ne savādāk. Sabiedrībai vajadzētu paļauties uz savām vērtībām nevis ieciklēties uz sen paustiem viedokļiem.
Līdzko cilvēki „atmetīs” visus stereotipus, mazināsies nevienlīdzība un tās izrietošās seka: diskriminācija, vardarbība u.c.
…
