1. nodaļa Sociālo kustību būtība un veidošanās.
1.1 Sociālo kustību būtība
Sociālās kustības (turpmāk SK) ir sarežģīti sociālie veidojumi, tādēļ tām nav iespējams izveidot vienu stingri noteiktu definīciju. Uz SK var raudzīties no dažādiem skatu punktiem. Tādēļ šajā nodaļā tiks piedāvāti dažādi šī sociālā fenomena skaidrojumi.
1) Sociālās kustības funkcionālisma teorijas skatījumā.
Kā zināms, funkcionālisma teorija pēta sabiedrības spēju adaptēties un mainīties sociālās evolūcijas procesā un akcentē indivīdu tieksmi uz kopdzīvi.
Arī uz SK funkcionālisti raugās no šāda skatu punka, uzskatot, ka SK ir kolektīvās izturēšanās atzars; tās ir adaptīva reakcija uz pāreju no tradicionālās uz moderno masu sabiedrību. SK rodas no spontānas un nenoteiktas masu neapmierinātības. SK veicina sabiedriskā viedokļa veidošanos.
Funkcionālisma teorija īpaši aktuāla bija 1950tajos gados. Tās uzskatos manāms neseno vēsturisko notikumu (2.pasaules kara, fašisma) radītais sociālais fons. Ar to skaidrojama funkcionālisma visai skeptiskā attieksme attiecībā uz SK: „SK ir potenciāli bīstamas vai vismaz graujoši elementi citādi funkcionālajā sabiedrībā”.
2) Sociālās kustības konfliktu teorijas skatījumā.
Konfliktu teorijai ir ekonomisks un materiālistisks skatījums uz procesiem sabiedrībā. Tāpēc šī teorija, skaidro SK kā specifiskas interešu grupas, kas mēģina
• gūt labumu indivīdam;
• radīt sociālās reformas;
• panākt iekļūšanu vispāratzītās sociālajās struktūrās.
3) Sociālās kustības resursu mobilizācijas teorijas skatījumā.
Pretēji funkcionālismam, kas SK uzskata par iracionāliem veidojumiem, resursu mobilizācijas teorija tās atzīst par racionālu un efektīvu politisko un sabiedrisko prcesu ietekmēšanas mehānismu.
…
