PIRMAIS ETAPS ( 6.gs. pirms mūsu ēras līdz 19.gs. vidum)
Sociālpsiholoģisko zināšanu uzkrāšanas politiskās filozofijas ietvaros.
Iezīmēta liela sociālās psiholoģijas problemātikas daļa, izvirzīta cilvēka uzvedības un to nosakošo faktoru problēma, attiecību loma personības attīstībā un sagatavoti priekšnoteikumi sociālās psiholoģijas izdalīšanai.
Platons un Aristotelis pirmie domātāji, kas pievērsa uzmanību cilvēka sociālajai dabai un saistībai ar sabiedrību.
Pēc Platona domām cilvēki apvienojas grupās, veido politiskas organizācijas un galu galā izveido valsti, jo viņiem ir nepieciešama palīdzība
Pēc Aristoteļa domām , cilvēkam ir iedzimts sociālais instinkts, raksturīgs bara motīvs, kas realizējas grupu izveidošanā.
Viduslaikos sociālās psiholoģijas problemātika ieskicējas Akvina Toma darbos, kur tiek izcelta hierarhijas nozīme sabiedriskajā dzīvē.
Jaunajos laikos Sociālo faktoru ietekmi uz cilvēku pasaules uztveri un izziņas sfēru uzsver Frānsis Bēkons.
18. gs. par atkarību no sociālajiem faktoriem runā Klods Adriēns Helvēcijs. Viņš uzskata, ka cilvēki veido audzināšana un apkārtējā vide.
19.gs. Herberts Spensers uzsver, ka cilvēks dzīvo ne tikai dabiskajā vidē, bet arī sociālajā. Laika gaitā pielāgošanās šai videi kļūst sarežģītāka, jo parādās papildu faktori – valoda, zinātne ražošana, dažādas normas, u.t.t. H. Spensers uzskata, ka cilvēka psihi veido dzīves laikā uzkrātā un iedzimtā pieredze.…
