Socializācijas upuri

Socializācija ir process un rezultāts: indivīds kļūst personība un iekļaujas sociālo attiecību sistēmā. Socializācijas procesā indivīds apgūst sociālo pieredzi un to izmanto savā darbībā un psihes attīstībā.
Cilvēks piedzimst kā bioloģiska būtne, bet, iegūstot sociālo pieredzi, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, iesaistoties sociālajās attiecībās un funkcionējot sabiedrībā, kļūst personība.
Psihologs R.Ņemovs uzsver, ka socializācija ir process, kurā indivīds apgūst pieredzi aktīvā atveidošanā, reproducēšanā, apgūstot zināšanas un sociālās prasmes. [1., 157.]
Socializācijas process ir nepārtraukts, to ietekmē dažādi mikrovidē un makrovidē funkcionējoši ārējie un iekšējie faktori:
sociālās gaidas;
sociālā uzvedība;
konformisms;
socializācijas institūcijas un aģenti;
intelektuālais potenciāls;
sociālās lomas;
bioloģiskie faktori.
Socializācija turpinās visu cilvēka mūžu, tā aptver visu cilvēka dzīves ciklu, ko veido apakšcikli: bioloģiskais, psiholoģiskais, ģimeniskais, vecumposmu un profesionālais cikls. Personības socializācija ir pakāpenisks un netiešs process, sociālo emociju, uzvedības un identitātes apzināšana. Tas notiek ar dažādu sociālo institūciju starpniecību – ģimenē, domubiedru grupā, darbavietā, izglītības iestādē. To ietekmē gan saskarsmes veids, gan tās saturs. Negatīva pieredze rada negatīvas sekas.

…