Intervija ir viens no aptaujas pamatveidiem. Intervijas pamatā ir mutiska (verbāla) sociālpsiholoģiska mijiedarbība (mērķtiecīgs dialogs) starp intervētāju un intervēto. Intervē pēc speciāli izstrādāta jautājuma saraksta. Praktizē 1) dziļo interviju, kas atgādina parastu sarunu, jo intervētājs jautājumus drīkst brīvi improvizēt; 2) standartizēto jeb formalizēto intervēšanu, kurā jautājumi strikti izstrādātu, to variēt nedrīkst. Intervija var būt gan tieša, gan pastarpināta ( pa telefonu). Atšķirībā no anketēšanas, intervijā var iegūt padziļinātu informāciju par aptaujātā uzskatiem, rīcības motīviem, priekšstatiem, domām. Intervijas gaitā iespējams novērot aptaujātā psiholoģisko reakciju un koriģēt situāciju. Pastāv dažādi interviju veidi. Viens no veidiem ir attīstīt labās prakses intervijas principus – noteikumus par to, kā darīt tā, lai respondents pēc iespējas patiesāk atklātos materiālā un tātad arī rezultātos. Labās prakses principi ir atšķirīgi pētniekiem, kas pārstāv tradicionālo viedokli un radikālo pieeju. Intervētājam ir uzdevumi:
Radīt atbilstošu atmosfēru;
Formulēt jautājumus tādā veidā, lai respondenti varētu sniegt atbildes, kas nav viņu viedokļu sagrozījums;
Jālieto atbilstoša leksika;
Jāizvairās no uzvedinošu vai tendenciozu jautājumu uzdošanas, kas respondentam gandrīz pasaka priekšā atbildi;
Jāizvairās no virzīšanās pētījumu detaļās;
Jāizvairās interviju laikā iesaistīties privātās sarunās;
Nejauši jāuzdod kontroljautājumi, lai pārliecinātos, vai atbilde ir bijusi saprotama un ka respondents ir bijis konsekvents savās atbildēs.
Lai gan intervētājs vada interviju, izmantojot atšķirīgas respondentu ietekmēšanas pakāpes, atkarībā no intervijas strukturētības un nepieciešamības atturēt respondentus no novirzīšanās no diskusiju temata, tomēr nedrīkst ieņemt pārāk aktīvu lomu, piemēram, uzvesties tā, ka intervija kļūst par cēloni sarunai starp diviem paziņām, bet uztverti kā partneri. …
