Pārmācības namā darbs ieņēma svarīgāko lomu sodīto dzīvē. Darba laiks vasarā ilga no 4 rītā līdz 8 vakarā. Cietumnieki grieza korķus, mala vai vērpa. Pastāvēja princips: jo ilgāk esi ieslodzīts, jo labāku uzturu saņem. Līdz ar to īsāku sodu centās padarīt iespējami iedarbīgāku, pasliktinot sodītā labsajūtu. Soda garumam bija būtiska nozīme ieslodzītā pāraudzināšanā. Miesas sodi bija paredzēti par noteikumu pārkāpumiem, spītību, uzpūtību, vai arī ja tiesa bija nolēmusi tos pirmajā un pēdējā ieslodzījuma dienā. Kā redzams, būtībā notiek pakāpeniska miesas sodu nozīmes samazināšanās. 1796. gadā vienā istabā ierīko arī darba namu, kur ievieto zagļus, kas pirmoreiz pieķerti. Tiem jāatstrādā nozagtais, kā arī savs uzturs un apģērbs.21 Tālu no sabiedrības, Sarkandaugavā sadarbībā ar Iekšlietu ministrijas speciālistiem 1835./36. gadā tika uzcelts darba nams, kurā tika ieslodzīti notiesātie par sīkiem pārkāpumiem.22 Jaunu namu celšana liecina par uzmanību, kas šādām iestādēm tika veltīta – darbs kā terapija tika aizvien vairāk izmantots.
Kopumā var secināt, ka pamazām, jau sākot ar 17.gs. Rīgā sākās pārmaiņas soda izpildes vietu izvēlē. Sākās garš pārejas periods, kura gaitā notika sodu izpildes attālināšanās no sabiedrības acīm. Ne tikai sods tika izciests noslēgtās vietās, bet arī ģeogrāfiski tās attālinājās no pilsētas centra. Arī miesas sodu loma vājinājās, kaut arī vēl 19.gs. tie palika. Ātra, nežēlīga publiska soda vietā stājās ieslodzījums, kurā nozīmīgu vietu ieņēma darbs, kam līdz ar reliģiju vajadzēja pāraudzināt ieslodzīto, labot viņa dvēseli. Šīs izmaiņas ir saistītas ar Apgaismības ideju izplatīšanos sabiedrībā. Ja cilvēks piedzimstot ir kā tabula rasa, tad uzkrājušos sārņus iespējams arī nokratīt, cilvēku pakļaujot noteiktai (pār)audzināšanai. Sodi kļūst samērīgāki un cietumus iekārto speciālisti, tiek nodalītas vīriešu un sieviešu telpas.
…