Sods 1903.gada Krievijas Sodu likumā, 1933.gada Sodu likumā un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksā

Krimināltiesību galvenais avots līdz 1940.gada 26.novembrim palika 1933.gada Sodu likums, bet pēc šī datuma Latvijā spēkā stājas 1926.gada Krievijas PFSR Kriminālkodekss. Līdz tam Latvijas PSR Ministru Kabinets izdarīja vairākus grozījumus Sodu likumā.1
Atbilstoši PSRS AP prezidija 1940.gada 10.augusta dekrētam 1940.gada 22.augustā Latvijas PSR Ministru kabinets noteica Sodu likuma 281.pantā sodu par huligānismu uzņēmumos, iestādēs, publiskajās vietās – vienu gadu cietumā, kā arī pašu sodu par sīkām zādzībām uzņēmumos vai iestādēs neatkarīgi no zādzības apmēriem.2
Padomju krimināltiesību ieviešanas rezultātā parādījās jauni noziegumu sastāvi – piemēram, spekulācija, ar kuru par noziedzīgu darbību kvalificēja privātu tirdzniecību pēc „melnā tirgus” cenām. 1940.gada 17.oktobrī Latvijas PSR AP Prezidijs izdeva dekrētu „Par spekulācijas apkarošanu”, nosakot kriminālatbildību par spekulāciju -10 gadus cietumā ar visu mantas konfiskāciju.3
Raksturīga staļinisma perioda krimināltiesību iezīme bija kriminālo represiju pastiprināšana – gan nosakot bargākus sodus, gan paplašinot noziegumu loku. Tā ar 1940.gada 10.jūlija PSRS AP Prezidija dekrētu noteica uzņēmumu vadītāju un atbildīgo darbinieku kriminālatbildību par nekvalitatīvas un nestandarta produkcijas izlaidi.Ar cietumsodu atbilstoši PSRS AP Prezidija 1941.gada 10.februāra dekrētam sodīja par uzņēmumu iekārtu un materiālu pārdošanu vai apmaiņu, 2-4 mēnešu cietumsods bija paredzēts tiem, kas patvaļīgi aizgāja no darba uzņēmumā vai iestādē.4
Ar KPFSR Kriminālkodeksa ieviešanu tika atjaunots nāvessods, kurš ar 1933.gada Sodu likumu Latvijā bija atcelts miera laikā.5…