Spāņu glezniecība 17.gs. otrajā pusē
„Pēc Velaskesa nāves spāņu mākslas skolas attīstība noris pa lejupslīdošu līkni. Jau 17.gs. vidū sākas spāņu kultūras, it īpaši tēlotājas mākslas pagrimums. Vairākums mākslinieku, kas darbojās šai laikā Spānijā, savā daiļradē acīm redzami atkāpās no stingra patiesīguma, vienkāršības un realitātes, kas tik raksturīga gadsimta pirmās puses labāko meistaru mākslai. Pamazām zūd mākslas tiešais sakars ar apkārtējo īstenību, līdz ar to zūd arī tautiskuma un demokrātisma tendences, kas piemīt tādu mākslinieku daiļradei kā Velaskess un Rivera. 17.gs. otrajā pusē daudzu meistaru mākslai raksturīgas idealizācijas iezīmes, dekoratīvisma, ārējo efektu meklējumi. No otras puses, viņu daiļradē var vērot mistisko tendenču pastiprināšanos.
Spāņu glezniecības reālistiskās tendences visilgāk saglabāja Seviljas mākslas skola, kas deva 17.gs. pēdējo lielo spāņu mākslinieku - Bartolomē Estevans Muriljo (Bartolomé Esteban Murillo) (1618-1682). Muriljo daiļradē viņa vecāko laikabiedru mākslai piemītošais stingrais reālisms un skaudrā vienkāršība manāmi mazinās. Viņa māksla ir vairāk virspusēja, viņam raksturīgi ārējā skaistuma meklējumi, idealizējošas tendences. Reālistiskas iezīmes visspilgtāk izpaužas Muriljo sadzīves žanra darbos, kur tēloti Seviljas bērni („Zēns ar suni” (12.att.), 17.gs. 50.g., Ermitāža; „Zēns ēd vīnogas un melones” (13.att.), 17.gs. 50.g., Minhene, un daudzi citi). Arī dažas reliģiskās gleznas – it īpaši meistara daiļrades agrīnajā posmā – izceļas ar reālistisku traktējumu un saista ar savu lirismu. Tas jo sevišķi raksturīgi gleznām „Svētā ģimene” (17.gs. 50.g. beigas, Prado muzejs) un „Jēkabs svētī dēlus” (17.gs. 50.g., Ermitāža), kur reliģiskais sižets risināts kā aina no spāņu tautas dzīves. Taču bieži Muriljo reliģiskās kompozīcijas iegūst dekoratīvisma iezīmes, bet tēli, zaudējot realitāti un izteiksmīgumu, kļūst virspusēji, idealizēti un salkani. Šai ziņā raksturīgi kaut vai tādi Muriljo darbi kā „Padujas sv.Antonija brīnums” (14.att.) (17.gs. 60.g., Ermitāža), „Šķīstā ieņemšana” (ap 1678.g., Prado), tāpat daudzās madonnas, ar kurām mākslinieks savā laikā bija sevišķi slavens. Muriljo pieder pie ievērojamākajiem spāņu gleznotājiem. Neparasti mīkstā, gaisīgā gleznošanas maniere un izsmalcinātā meistarība gaismas atveidojumā ir viņa darbu lielākās daļas neapstrīdama vērtība. Muriljo gleznu kolorīts izceļas ar lielu vienotību un tikai vēlīnajos darbos sakarā ar dekoratīvo tendenču pastiprināšanos iegūst nevajadzīgu raibumu.
…