1. Speciālo aizņēmuma tiesību (SDR) veidošanās.
1969. gadā Bretonvudsas valūtas sistēmas norietā Starptautiskais valūtas fonds (SVF) izveidoja starptautisko kredītnaudu jeb tā saucamo “papīra zeltu” - speciālās aizņēmuma tiesības SDR (special drawing right) kā starptautisko rezerves vērtību, piešķirot to SVF dalībvalstīm kopš 1970. gada. Nepieciešamība pēc SDR radās tādēļ, ka 60-jos gados, attīstoties pasaules ekonomikai, valstis sāka izjust esošo vadošo rezervju - zelta un ASV dolāra - nepietiekamību. Šajā ziņā jaunizveidotās SDR vienības ir labāka kā zelts, kura daudzums un laišana apgrozībā ir ierobežots. SDR pēc zelta standarta sākotnēji tika pielīdzināta 1 ASV dolāram. SDR veidošanai valstīm bija jādod zināma summa no savām rezervēm. SDR tika sadalīts starp centrālajām bankām, kas to varēja izmantot, lai kārtotu savas saistības, dzēstu maksājuma bilances deficītu. SDR vienreiz laista apgrozībā tur arī palika un varēja apgrozīties tikai starp centrālajām bankām SVF ietvaros. Tolaik SDR bija lielāka drošība nekā nacionālajām banknotēm un citām kredīta zīmēm, lai gan raksturs tām bija vienāds.
SDR pastāvēja tikai bezskaudras naudas formā kā ieraksti SVF attiecīgo valstu speciālajos kontos. 1981. gada beigās tika emitēti 21,4 miljardi SDR vienību, no kuriem 19,2 miljardi vienību tika glabātas. SDR kursu noteica, liekot par pamatu attīstītāko rietumvalstu “valūtas grozu” ar šādiem svariem:
• USD - 42%
• DEM - 19%
• JPY - 13%
• GBP - 13%
• FRF - 13%
Fonds ik pēc pieciem gadiem pārskata SDR valūtas groza īpatsvarus šajā grozā. Valūtu īpatsvari tiek noteikti, pamatojoties uz šo valstu valūtu nozīmi starptautiskajos finansu darījumos. …
