Brīvo ekonomisko zonu izveide nodrošina ārvalstu investīciju piesaisti valstī, to ekonomisko attīstību, tehnoloģisku progresu, kā rezultātā paaugstinās iedzīvotāju dzīves līmenis.
Veiksmīgs ekonomiskās attīstības nosacījums ir investīciju piesaiste, kas nodrošina jaunas ekonomiskās aktivitātes, jaunas darba vietas. Investīciju piesaistei svarīga ir stabila uzņēmējdarbības juridiskā un ekonomiskā vide, ko nodrošina arī nodokļu atvieglojumu politika. Kā viens no iespējamiem risinājumiem piesaistīt investīcijas ar nodokļu atvieglojumu politiku ir izdalīt atsevišķas teritorijas - brīvās ekonomiskās zonas (BEZ), kurās realizē noteiktus nodokļu atvieglojumus.
Brīvo ekonomisko zonu tēma un ar to saistītās diskusijas ir interesantas pēc savas būtības, jo valsts iegulda līdzekļus brīvo zonu izveidē, to infrastruktūras attīstībā ar nolūku piesaistīt investīcijas uzņēmējdarbības izvēršanai, lai radītu jaunas darba vietas, tomēr ir iespējamas dažādas sekas: zonu plaša attīstība un valsts uzplaukums vai brīvo zonu slēgšana un lieli zaudējumi valsts budžetam. Šī tēma ir aktuāla, jo gandrīz katrā valstī, kura vēlas attīstīt savu ekonomiku, ir izveidotas brīvās ekonomiskās zonas. Galvenās atšķirības ir brīvo zonu skaits valstī, to attīstības līmenis un to pievienotā vērtība.
Autores mērķis, ar šo kursa darbu, ir izpētīt Speciālo ekonomisko zonu nozīmi uz reģionālo attīstību. Kā galvenais uzdevums ir izpētīt divas Speciālās ekonomiskās zonas, kas atrodas dažādos kontinentos, bet ir vienādas ar kopīgu mērķi- celt reģionālo attīstību vastī.
1. BRĪVĀS EKONOMISKĀS ZONAS UN TO BŪTĪBA
1.1 Brīvo ekonomisko zonu attīstība
Senākās zināmās BEZ pastāvējušas jau pirms mūsu ēras sākuma, kad feniķieši, grieķi un romieši mēģināja veicināt starptautisko tirdzniecību, garantējot savās ostās brīvu iebraukšanu un drošību.
Pirmās BEZ pasaulē tika sauktas par brīvostām, brīvpilsētām un brīvajām tirdzniecības pilsētām. Lielākā brīvo tirdzniecības pilsētu apvienība "Hanzas savienība” tika nodibināta 1367.gadā,kura brīvās tirdzniecības režīmu nodrošināja vēl 15. un 16.gadsimtā. Savienībā ietilpa ap 90 Eiropas pilsētu.
Gibraltārā nodibināja brīvostu 1704. gadā, Triestā un Fiumē -1719. gadā.
19. gadsimtā brīvostu dibināšana turpinājās jau arī citos kontinentos. Āzijā 1819. gadā brīvostu nodibināja Singapūrā, 1841.gadā Honkongā, 1853. gadā Adenā, bet 1859. gadā Āfrikā - Žibo.
Cariskajā Krievijā 1819. gadā Odesā nodibināja Porto - Franco pilsētu (brīvostu). 1858. gadā Amūra ieguva brīvostas tiesības, bet 1880. gadā Batumi.
20.gadsimta sākumā BEZ nosaukumi papildinājās ar jauniem, jo to funkcijas vairs neaprobežojās tikai ar tirdzniecību - tika atļauta arī ražošana, pakalpojumu sniegšana, lai veicinātu valstu eksportu. 1934. gadā ASV pieņēma likumu par ārvalstu tirdzniecības zonu, un pirmā zona tika nodibināta 1936. gadā Ņujorkā (pašreiz ap 400 zonu).…
