Ievads
Cilvēkiem parasti izdzirdot vārdu salikumu „Olimpiskās spēles” tās asociējas ar modernajām Olimpiskajām spēlēm, taču modernās Olimpiskās spēles ir cēlušās no antīkajām Olimpiskajām spēlēm. Jau no seniem laikiem Olimpiskās spēles bija galvenais sporta notikums visos laikos un visām tautām. Nav skaita leģendām par Olimpisko spēļu izcelšanos. Katra Olimpiāde pārvērtās par tautas svētkiem, sava veida valdnieku un filozofu kongresu, konkursu skulptoriem un dzejniekiem. Olimpiāde bija harmoniski attīstīta cilvēka idealizācija – domātāja un atlēta. Olimpiskās spēles notika ik pēc četriem gadiem, šo ciklu, ko dēvēja par olimpiādi, grieķi izmantoja laika skaitīšanai.
1. Olimpisko spēļu vēsture.
Vēsturē saglabājušās ziņas, ka gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu - 776.gadā pirms mūsu ēras - Apolona vārdā nosauktajā mēnesī (jūlijā) Altejas un Kladejas upju satecē Krona kalna pakājē pie Olimpijas notikušas plašas skriešanas sacensības. Tajās uzvarējis Korebs - jaunietis no Elīdas, pēc profesijas pavārs. Pēc uzvaras skrējiena viņa galvu rotāja ar olīvzaru vainagu. Tās ir pirmās Olimpiskās spēles, par kurām saglabājušās ziņas vēstures arhīvos. Taču tajā pašā laikā ir ziņas, ka šī Olimpiāde bija jau 27. pēc skaita. Reliģiski sarīkojumi par godu dievam Zevam jau notika vairākus gadsimtus, iespējams jau pat 1370.g.p.m.ē. Par tiem sīkāk kaut ko stāsta tikai leģendas un stāsti par Olimpisko spēļu izcelšanos. Spēļu dzimtene ir senā Grieķija. Drošu ziņu par seno Olimpiju vēsture ir atstājusi maz. Ir zināms, ka Olimpiskās spēles notika paralēli daudzām citām sporta sacensībām. Spēles pārdzīvoja gan cīņas ar persiešiem, gan Romas impērijas nostiprināšanos Grieķijas teritorijā. Tomēr pakāpeniski mainījās olimpisko spēļu saturs. Vispusīgas fiziskās attīstības vietā uzmanība tika pievērsta šaurai specializācijai noteiktos sporta veidos. Spēļu rituāli zaudēja izglītojošo nozīmi, spēles izvērtās izklaidējošā izrādē.
Olimpiskajās spēles netika izlaistas kopā gandrīz 300 reizes, līdz kamēr mūsu ēras 393.gadā Romas imperators Teodosijs I tās aizliedza, uzskatot spēles par pagānisma tradīciju, jo kristietība pakāpeniski kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju. Personīgos panākumus sacensībās kristietība sākumā noliedza kā ieradumu, kas pastiprina lepnības grēcīgās jūtas. Sports, sacenšanās kaislība kļuva pieejama šauram profesionālu karotāju lokam. Sportisko azartu kā sabiedrības vērtību sāka atzīt tikai XX gs.
Olimpijas celtnes pamazām pārvērtās drupās - neviens tās neatjaunoja pēc zemestrīcēm, ugunsgrēkiem un barbaru uzbrukumiem. Tas arī bija antīko Olimpisko spēļu pārtraukšanas iemesls.
Nākamās olimpiskās spēles jau bija modernās olimpiskās spēles un tās notika tikai 1896. gadā, Atēnās. Olimpiskās spēles atdzima apmēram 1500 gadus pēc antīko spēļu aizliegšanas. Tas notika galvenokārt pateicoties franču sabiedriskam darbiniekam, vēsturniekam un literātam baronam Pjēram de Kubertenam, kurš izvirzīja priekšlikumu atjaunot un regulāri rīkot sporta sacensības ar nosaukumu Olimpiskās spēles.
1924.gada ziemā tika "izmēģināta" Starptautiskā sporta nedēļa veltīta VIII Olimpiādes spēlēm Parīzē, kura vēlāk ar atpakaļejošu datumu ieguva I ziemas olimpisko spēļu kārtas numuru. Pēc mūsdienu mērauklas ziemas sporta forums izskatījās ļoti pieticīgs, piedaloties tikai 16 valstu 258 sportistiem. Latvijas debija olimpiskajās spēlēs sakrita ar 1.ziemas olimpiskajām spēlēm. Līdz 1992.gadam ziemas olimpiskās spēles notika vienā gadā ar Olimpiādes spēlēm.
Pirms VI Olimpiādes, kas notika 1916.gadā Berlīnē P.Kubertens izstrādāja pamatus olimpiskai atribūtikai – emblēmai, karogam, devīzei, zvēresta tekstam.
…
