Kopš vien dzīvo cilvēks, viņam bija ir un būs nepieciešams apģērbs. Atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem un cilvēku prasmes apģērbs ir dažāds.
Pavisam senos laikos apģērbu darināja no zvēru ādām tās sašujot kopā ar cīpslām. Siltākās zemēs izmantoja materiālus no augu valsts. Laika gaitā cilvēki iemācījās apstrādāt dzīvnieku vilnu, zīdu un apstrādāt linus un kokvilnu. Lai izejmateriāls iegūtu apģērba izskatu, tā apstrādei nepieciešamas dažādas ierīces. Arī tās laika gaitā ir mainījušās
16gs. sāk attīstīties manufaktūras. Uzņēmējs vārumā iepirka izejvielas un izdalīja tās vērpējiem, audējiem un krāsotājiem. Viņš apgādāja strādājošos arī ar ierīcēm- vērpjamajiem ratiņiem, stellēm u. c. Uzņēmējs pats darbā nepiedalījās, bet ieguldīja savu naudu un organizēja darbu .
Augot pilsētām attīstījās arī ražošana.. Izveidojās fabrikas un tika izgudrotas modernākas iekārtas. Tas notika samērā nesen- 19. gadsimtā.
Mūsdienās ražojot audumu, dzijas vai diegus, tiek izmantotas jau datorizētas iekārtas, kuras apkalpo neliels skaits izglītotu profesionāļu.
Bet pirms tā visa dzīvojot uz laukiem viensētā, tālu prom no pilsētas, cilvēkiem vajadzēja pašiem rūpēties par visu dzīvei nepieciešamo(izveidojot t. s. Naturālo saimniecību tas bija ne tikai ēdiens iztikšanai, bet arī apģērbs. Katrai sevis cienošai un čaklai saimniecei mājās bija nepieciešama kāda ierīce ar ko darināja diegus, dzijas vai audumu. Bija nepieciešamas stelles auduma aušanai un vērpjamais ratiņš pavediena veidošanai.
Pirms ratiņa izgudrošanas dzijas un diegu vērpšanai izmantoja vārpstiņu. Tā pieminēta A. Brigaderes pasakā ”Maija un Paija”(Maijai vērpjot vārpstiņa iekrīt akā).
…
