Loģika – ir zinātne par domāšanu, kurai ir ap 3 tūkstoši gadu, bet tas nenozīmē, ka domāšana ir vienīgi loģikas izpētes objekts. Domāšana ir daudzšķautņains psihisks process cilvēka apziņā. Noteiktos aspektos domāšanas procesus pētī arī vairākas citas zinātnes.
Augstākās nervu darbības fizioloģija pētī domāšanas kā smadzeņu funkcijas trešo materiālo pamatu. Šis pamats nosaka dažādas atsevišķu cilvēku īpašības domāšanā un citās izpausmēs. Piemēram, sengrieķu ārsts un antīkās medicīnas pamatlicējs Hipokrāts (460-370 p.m.ē.) atbilstoši augstākās nervu darbības īpašībām nodalījis četrus galvenos cilvēku temperamenta tipus: sangviniķi, flegmatiķi, holeriķi un melanholiķi.
Psiholoģija pētī domāšanas specifiskās sakarības ar citiem psihiskajiem procesiem, piemēram – ar emocijām vai gribas rosinājumiem. Psiholoģijas sfērā ietilpst arī domāšanas procesa specifikas izpēte atkarībā no personības vispārējām un individuālām psihiskām īpašībām, piemēram – cilvēku dzimumu vai vecuma.
Psihiatrija pētī domāšanas patoloģiskās novirzes. Piemēram, daži noziegumi pret personu (seksuālo maniaku perversitātes u.c. ) ir atklājami, tikai ņemot vērā noteiktas psihiskas slimības īpašības un izpausmes. Šīs zinātnes neierobežojas ar domāšanas pētīšanu; tajās domāšana ir tikai būtiska daļa no pētāmo parādību sfēras.
Atšķirībā no minētajām zinātnēm loģika ierobežo savu priekšmetu ar domāšanu. Kādu domāšanas aspektu pētī loģika?
Loģikas filozofisko un metodoloģisko pamatu veido materiālistiskā dialektika. Loģika pētī nevis katru domāšanu, bet gan tikai tādu, kura virzīta uz praktisku un izziņas uzdevumu atrisināšanu.
Cilvēka domāšanai, izņemot patoloģisku un bezmērķa domāšanu, piemīt noteikta sakārtotība. Neatkarīgi no domāšanas konkrētā satura tā norit noteiktās loģiskās struktūrās. …
