Iosifa Vissarionovicha Staļina personība atrodas šodien, gan politiķu, gan pilsoņu, gan vēsturnieku, gan mākslas darboņu uzmanības centrā. Un tas ir ne nejauši, tā kā šis cilvēks vairāk ne kā 30 gadus atradās pie pārvaldes stūres viena no pasaules visvarenākām lielvalstīm. Viņš bija pie ne tikai šī lielvalsti, bet arī veselas valstu grupas vadītājs, kurus sauca par sociālistisku nometni; viņš pretendēja uz likteņu lēmēja "apspiesto tautu un ekspluatējamo klašu" lomu, kā runāja viņa laikos visā pasaulē.
Pagāja vairāk ne kā 40 gadi no dienas viņa nāves, bet par viņu turpina runāt, gan viņa piekritēji, gan viņa pretinieki. Katra jauna paaudze grib apjēgt šīs personības un tās parādības noslēpumu, kura ar vērojamu spēku atklājas šai personībā. Šīs parādības vārds ir personības kults. Staļins - staļinisms atradīsies dotā darba uzmanības centrā.
Tāda parādība kā personības kults ir interesanta vispirms ar to, ka grūti padodas precīzam raksturojumam, viņu (Staļina kultu) ir gandrīz neiespējams apzīmēt ar kādu noteiktu terminu, tāpēc, ka personība - sevišķi individuāla.
Dotā referāta mērķis var apzīmēt - Staļina personības kulta pētījums visās izpausmēs, tas paradīšanas iemeslu, viņa būtību un mērķi. Mana darba izpildei tika veltīts faktu, notikumu un procesu pētījums uz dažādas vēsturiskās avotu bāzes.
Kults pats par sevi apzīmē ( latiņu vārda) –slavināšanu, godāšanu. Ja mēs paskatīsim uz Krievijas vēsturi- tad katru caru, sava mēra, var uzskatīt par vadoni – kuru tēls bija, līdzīgs Staļinam –„ labais cars, kurš rūpējas par savu tautu”. Autoritārisma tradīcijas bija iesakņojušies tā laika Krievijas sabiedrība – pastāvīgie nemieri liecināja par to, ka tauta sava vairākuma, sacēlās ne viss pret režīmu, bet pret tas negatīvam izpausmēm – piemēram zemnieku dumpi bija versti galvenokārt pret muižnieku nežēlību un visatļautību, cilvēki ticēja tam, ka cars neko nezina par to – un tam bija zināmi iemesli1.
Politiskas mifoloģojas imitācija par tautas un cara tiešu sakaru kļuva par nacionālo rituālu. Īvāns Bargais sodīja ar nāvi par brašām runām bajārus, bet izklausīja taisnību no „jurodivim2”. Lai turēt sakaru ar tautu tika Ivans VI izveidoja „Čelobitnij prikaz” – kas bija pēc būtības unikāla politiska institūcija – cilvēki varēja griezties pie cara ar lūgumam un želāstibām. Analoģiskas valsts struktūras, kas pieņemtu tautas korespondence caram, mēģināja renovēt Pavel I un Aleksandrs I3. Nikolaja I valdīšanas laika, muižnieku sodi par ļaunprātīgi izmantošanu savstarpējās attiecības ar zemniekiem nēsāja regulāru raksturu.
Ne nejauši, ka liela sociāla satriekšana bija Ekaterinas II aizliegums zemniekiem sūdzēties uz dzimtkungiem. Vēl lielāku plaisu nacionālas tradīcijas tautas un cara mistiska sakara - kļuva «asiņaina svētdiena», kas atņēma Nikolajam II reliģioza oreola – vai runājot mūsdienu valoda – nopostīja cara kultu. …
