Pēdējo gadu laikā vēsturnieki arvien vairāk cenšas izpētīt vēsturi ,cilvēku dzīvi pagātnē. Mēs redzam kā dzīvo citi, ar ko nodarbojas, ko ēd, taču ir interesanti uzzināt ar ko ir nodarbojušies mūsu senči , ko ir ēduši ,kur dzīvojuši. To visu var atrast dažādās grāmatās , bet mēs nevaram simtprocentīgi apgalvot ,ka tur ir taisnība. Katru gadu parādās aizvien jauni fakti par kādu notikumu , piemēram , presē. Tas mūs iespaido un bieži vien mēs nezinām kam ticēt- presei vai grāmatām , vai varbūt cilvēku stāstiem. Daži fakti mēdz būt tik sagrozīti , ka nevar saprast , kur un kam ir taisnība. Ir apgalvojums , ka vēsture ir vispārīgie meli. Var arī apstrīdēt , taču , ja tā padomā , tad it kā ir atstātas dažādas liecības , dokumenti , bet nekur nav garantijas , ka dokumenti nav viltoti , jo visos laikos cilvēki ir centušies gūt labumu sev. Par to vai vēstures jomā ir meli , mēs diez vai , ka kādreiz uzzināsim.
Es izvēlējos rakstīt par diez gan aktuālu tēmu. Staļins bija ļoti interesanta , specifiska personība , manuprāt , ka pat līdz šim brīžam nav noskaidrots , kāpēc viņš rīkojās tik nežēlīgi , kāds īsti viņam bija raksturs vai viņu vispār varēja ar kaut ko iežēlināt. Staļins ir viena no lielākajām „mīklām” vēsturē. Šī noslēpumainība rada interesi pētīt par šo unikālo personību. Arī mūsdienās vēsturnieki daudz laika velta pētīšanai par Otro pasaules karu , PSRS „galvu” –Staļinu. Mani arī ieintriģēja šī savdabīgā personība , viņa rīcība kara laikā un pēc kara līdz miršanas brīdim , viņa veiktās darbības pret iedzīvotājiem , konkrētāk , pret Latgales iedzīvotājiem. Šī tēma ir ļoti interesanta , taču arī tajā pašā brīdī arī skumja , mēs līdz šim brīdim nevaram izprast nežēlības cēloņus. Vēsturniekus vienmēr ir mulsinājis kāds Staļina izteikums 1942. gada sarunā ar Vinstonu Čērčilu. Kad britu premjerministrs atgādināja Pilsoņu karā sastrādāto, Staļins esot nopūties un atbildējis: “Tas viss attiecas uz pagātni, bet pagātne pieder Dievam.” Pats viņš tajā laikā aktīvi nodarbojās ar vēstures pārrakstīšanu, personiski cenzēdams daudzus manuskriptus. Šādā kontekstā viņa izteikums nav vairs tikai diplomātisks jociņš ar mērķi mainīt sarunas tēmu, bet atklāti meli. Runā, ka Staļins visu Pilsoņu karu esot nostaigājis ar Nīčes sējumiņu kabatā, taču dokumentālu pierādījumu tam nav. Nav arī nevienas Nīčes grāmatas Staļina bibliotēkā. Zināms tikai tas, ka vārds “pārcilvēks” Staļinam nebija svešs. 1924. gada kompartijas konferencē viņš kritizē Trocki un saka: “Trocka kļūda bija tā, ka viņš (..) iedomājas sevi par pārcilvēku, kas stāv pāri centrālkomitejai, tās likumiem un pieņemtajiem lēmumiem.” Visa līdzšinējā un turpmākā Staļina darbība liecina, ka viņš pārmeta Trockim tieši to, ko darīja pats. Bet noslēpumainais plusa un mīnusa simbols parādās uz lappuses malas vēl vienu reizi – jau pēc kara. Lasot G. Aleksandrova grāmatu “Marksisma filozofiskie priekšteči”, Staļins pievērsis uzmanību Fihtes filozofisko uzskatu izklāstam – risinot dialektisko pretrunu starp “es” un “ne-Es”, apziņā dzimst cilvēka personība kā šo pretrunu dialektiska sintēze. Lappuses malā ir pierakstīts: ““Es” un “ne Es”. Tas taču ir (+/-)!” Tikai, atšķirībā no piezīmes Anatola Fransa grāmatā, šoreiz ir piebilde: “Tas taču ir brīnišķīgi!” Mums atliek tikai minēt, kāds pārcilvēcisks process ir norisinājies Staļina apziņā laikā starp pirmo un otro piezīmi.
Mērķis - Izpētīt un aprakstīt , kas ir bijis Padomju Latgalē laika posmā no 1944.gada līdz 1953.gadam , kad pie varas bija neierobežots diktators Staļins.
Pētījuma objekts – Latvijas valsts iekļaušana PSRS sastāvā.
Pētījuma priekšmets- represijas Latgalē 1944.-1953.g.
Uzdevumi – 1) savākt pēc iespējas vairāk materiālu par Staļina veiktajām represijām,
2) apkopot materiālus,
3) uzrakstīt studiju darbu.…
