Pirmais darbā aplūkotais starplokusu mijiedarbības veids ir epistāze. Tā ir dominēšanai līdzīga parādība, kad viena lokusa alēle nomāc citas alēles, kura atrodas citā lokusā, fenotipisko izpausmi. Nomācošo gēnu sauc par epistātisko, bet nomākto – par hipostātisko.
Piemēram (1. tabula), ir divi lokusi (M un P), kas ietekmē peles apmatojuma krāsu. Lokusam M ir divas iespējamās alēles – m un M. M ir dominantā alēle, kas maskē m alēles fenotipisko izpausmi. Otra lokusa – P – iespējamās alēles ir p un P. Šeit dominantā alēle ir P, kas, atrodoties heterozigotiskā stāvoklī ar alēli p, nosaka fenotipu. Redzams, ka ja īpatnim ir vismaz viena P alēle, tā apmatojums būs pelēks, neskatoties uz to, kādas alēles šim īpatnim ir no M lokusa. Šādā gadījumā lokusa P alēli P sauc par epistātisku M lokusa M alēlei.
Epistāzi iedala recesīvajā epistāzē un dominantajā epistāzē.
Ir iespējams, ka viena lokusa recesīvā alēle, atrodoties homozigotiskā stāvoklī, nosaka fenotipisko izpausmi, neraugoties uz to, kādas īpatnim ir alēles no otra lokusa. To sauc par recesīvo epistāzi.
Piemēram, augu ziedos viena gēna lokuss var noteikt zieda krāsu – tā var būt dzeltena (lokusa alēles A/A vai A/a) vai zaļa (a/a), bet otrs lokuss nosaka to, vai tiek ražots krāsas pigments (B/B vai B/b, ja tiek un b/b, ja netiek ražots).…
