Paralēli ekonomiskajai krīzei uz pasaules, Staļins rūpējās par „Piecgades plāna” ieviešanu. Realizējot piecgadi rūpniecībā, lauksaimniecībā un tirdzniecībā, mēs esam nostiprinājuši sociālisma principu visās tautas saimniecības sfērās, padzīdami no turienes kapitālistiskos elementus. Pie kā tam bija jānoved attiecībā uz kapitālistiskajiem elementiem, un pie kā tas patiesībā novedis? Tas novedis pie tā, ka no sliedēm izsistas pēdējās mirstošo šķiru atliekas: privātie rūpnieki un viņu dienderi, privātie tirgotāji un viņu rokaspuiši, bijušie muižnieki un popi, kulaki un kulaku rokaspuiši, bijušie baltie oficieri un uradņiki, bijušie policisti un žandarmi, visvisādi šovinistiskas nokrāsas buržuāziskie inteliģenti un visi pārējie pretpadomju elementi. Izsisti no sliedēm un izklīduši pa visu PSRS, šie bijušie ļaudis ir salīduši mūsu rūpnīcās un fabrikās, mūsu iestādēs un tirdznieciskās organizācijās, dzelzceļu un ūdensceļu transporta uzņēmumos un galvenokārt kolhozos un padomju saimniecībās. Viņi tur ir salīduši un noslēpušies, uzlikdami sev "strādnieku" un "zemnieku" masku, pie kam viens otrs no viņiem ir ielīdis pat partijā. Ar ko viņi tur atnākuši? Protams, ar naida jūtām pret Padomju varu, ar neganta naida jūtām pret jaunajām saimniecības, sadzīves un kultūras formām. Iet atklātā uzbrukumā pret Padomju varu šiem kungiem vairs nav pa spēkam. Viņi un viņu šķiras jau vairākas reizes ir gājuši šādos uzbrukumos, bet tikuši sakauti un izklīdināti. Tāpēc vienīgais, kas viņiem atliek, – darīt dažādas nelietības un kaitēt strādniekiem, kolhozniekiem, Padomju varai, partijai. Un viņi dara nelietības, kā tikai vien spēj, rīkodamies paslepus. Aizdedzina noliktavas un lauž mašīnas. Organizē sabotāžu. Organizē kaitniecību kolhozos n padomju saimniecībās, pie kam daži no viņiem, kuru vidū ir arī viens otrs profesors, savā kaitnieciskajā aizrautībā aiziet tik tālu, ka iepotē lopiem kolhozos un padomju saimniecībās mēri, Sibīrijas mēri, veicina meningīta izplatīšanos starp zirgiem utt. Bet tas nav galvenais. …
